Katram cilvēkam piedzimstot Radītājs iedalījis savu lomu teātrī, ko par dzīvi sauc. Ir lidotāji un rāpotāji, taisnie un melīgie, izveicīgie un kūtrie.
Katram cilvēkam piedzimstot Radītājs iedalījis savu lomu teātrī, ko par dzīvi sauc. Ir lidotāji un rāpotāji, taisnie un melīgie, izveicīgie un kūtrie. Diemžēl lielu lomu visiem nepietiek, un tās jālipina no mazākām.
Žurnālists Kārlis Streips izpaudies rakstveža Cvībelfiša lomā «Šveika jaunajās dēkās» Dailes teātrī un atzinies, ka viņam «šitā lieta šausmīgi patīk». Kā zināms, vienīgi kaķim nevar neko prātīgu iemācīt.
Aktieru aktieris Jānis Ādamsons pērnā gada beigās deputātu parakstus vāca, lai tiktu pārbaudīta Jāņa Skrastiņa ilgā kavēšanās ģenerālprokurora amatā. Nupat jauns vākums – kāpēc viņš no amata atteicies. Ādamsonam labs nebūsi ne tāds, ne šitāds.
Neviena izrāde netop bez režisora. Skrastiņaprāt, politisko spiedienu, iespējams, režisējot personas, kas bijušas saistītas ar VDK. Valsts tiesisko pamatu graušanas tendence pašreiz ir bīstamāka par gripu.
Tiesu varas jautājumā vērojama ideoloģiska šķelšanās «Latvijas ceļā». Savienības valdes sēdē L. Muciņam nav izdevies pierunāt kolēģus atbalstīt viņa izstrādātos Prokuratūras likuma grozījumus. Turklāt L. Muciņš izmetis ierasti nepabeigtu, uz aizdomīgumu vedinošu frāzi par A. Šķēli: es zinu faktus… Premjers: «No Muciņa, kā jau no muciņa, neko nepaprasīsi.»
Latvijas armijas virsniekam Konrādam Kalējam lemta mūžīga bēguļotāja loma. Pasaules soģi atkal sarosījušies un prasa jaunu tiesu. Tiek apgalvots, ka mūsu valstī neesot sodīts neviens nacistiskais noziedznieks. 50 gadi kā miglā tīti. Šķiet, Latvijas Institūts līdz šim bijis tikai izkārtnes vērts.
Vai latviešiem celsies roka pieprasīt Simona Šustina tiesāšanu, kurš 1940. gadā bijis LPSR valsts drošības dienesta kapteinis, valsts drošības tautas komisārs un parakstījis pavēles par nošaušanas akcijām 1941. gada pirmajā pusē (no publikācijām grāmatās «Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu», 1993., 1994. gads)? Pēc zinātāju liecībām, šis kungs tagad dzīvojot Izraēlā. Nevajag neko pārmest Vīzentāla centram, bet mācīties no tā!
Tautas atmiņa ir stiprāka par valsts budžeta uzturētajiem institūtiem. 1917. gada Ziemassvētku kauju atceres dienās Brāļu kapos, Ložmetējkalnā un dievnamos pulcējās latviešu strēlnieku slavas mantinieki. Arī dažiem baušķeniekiem PIEDALĪŠANĀS kļuvusi par tradīciju. Aicinājums – aizmirst pagātni – tautā nav populārs, un tā uzņēmusies uzturēt vēsturisko atmiņu.
Cietēju lomā arvien vēl iejūtas daļa skolotāju aizvainotībā par pensijas «apcirpšanu». Par viņu piekopto izspiešanas metodi kāda jau senāk pensionējusies pedagoģe sacīja: man ir kauns! Man arī, jo cauri kara, okupāciju un pat nebrīves gadiem atmiņa iznesusi gaismas apmirdzētus cilvēkus – vecākus un skolotājus.
Kad cietumus no Iekšlietu ministrijas pārņēma Tieslietu ministrija, «jaunieguvumu» raksturoja V. Birkavs. Tas šīs nedēļas citāts: «Cietums ir sabiedrības kanalizācija.»
«Ceļinieks» A. Panteļējevs «Dienā» pārmet, ka viss tiekot skatīts vienīgi melnā vai baltā krāsā. Kurš gan vēlētos remdeni pelēcīgu lomu kā zvirbuļa mundieri?
