Izlasīju 5. janvāra «Bauskas Dzīves» numurā rakstu «Kā rast spēku dzīvot ar skaidru galvu?» (2. lappuse) un nolēmu iesaistīties diskusijā.
Izlasīju 5. janvāra «Bauskas Dzīves» numurā rakstu «Kā rast spēku dzīvot ar skaidru galvu?» (2. lappuse) un nolēmu iesaistīties diskusijā. Uzskatu, ka tēma ir patiesi aktuāla.
Neaizstāvu ne dzērājus, ne nedzērājus. Taču aizliegums – nedzert – nelīdzēs, pašiem vien sevi jākontrolē. Izstāstīšu netipisku gadījumu no savas dzīves.
Man bija četrarpus gadu, kad viens pēc otra nomira brālītis un māmiņa. Palikām divas māsiņas un tētis. Bija bargais pēckara laiks – tukšums un nabadzība, arī pie mums, Ludzas pusē. Tētis apprecējās, ģimene pieauga un 1953. gadā jau bijām deviņi cilvēki. Jaunībā tētis bija strādājis alus brūzī, tādēļ prata pagatavot ļoti garšīgu miežu alu un dzīt visādu veidu «paštaisīto». Ar to viņš nelegāli piepelnījās visu mūžu.
«Paštaisīto» tēvs dzina, dažādu vajadzību spiests. Tas parasti notika ap pulksten desmitiem vakarā. Uzriktējis «aparātu» un nolicis mani par sargu, viņš parasti gāja gulēt. Varēju sākt mācīties tikai pēc visiem dienas darbiem un vakariņām. Nolikusies guļus uz gara sola (krēslu mums toreiz nebija), «kalu» gadskaitļus un valdniekus, līdz metās nelabi, un skatījos, kad sāks tecēt no aparāta pirmās piles, lai varētu modināt tēti. Ikreiz, kad viņu pamodināju, viņš man lika izdzert vismaz 50 gramu stipra «paštaisītā» un pēc tam noiet pa visšaurāko grīdas dēli. Es tam nemaz nepretojos… Ja šūpojos un uz dēļa nenoturē- jos – dzina gulēt, bet ja ne – deva dzert vēl… Tā tas turpinājās, līdz pabeidzu pamatskolu. Pēc tam trīs gadus glāzīti ne cilāju, ne redzēju.
Otrreiz, uz 11 gadiem, ar glāzīti saskāros, kad apprecējos un abi ar vīru aizgājām strādāt uz būvēm. Visus šos gadus darbojos arodbiedrībā gan par 60 cilvēku grupas vecāko, gan izpildīju kultorga pienākumus. Reti bija diena, kad priekšniecība vai strādnieki nepiedāvāja glāzīti, no kuras bieži vien nebija iespējams izvairīties… Paldies Dievam, par alkoholiķi neesmu kļuvusi. Esmu viena izaudzinājusi trīs bērnus – divi ir dēli. Vecākais alkoholu nelieto it nemaz. Jaunākajam ir 20 gadu. Svētkos vai jubilejās glāzīti vīna vai liķiera atļauju iedzert, nekad nav lūdzis otru. Diez vai ar aizliegumu es panāktu vairāk, jo aizliegts auglis vienmēr liekas daudz saldāks, nekā patiesībā ir.
Tādēļ mans secinājums: izlaiduma reizē glāzīte vai pāris, lai gan nebūt nav obligāta, nevienu par dzērāju nepadarīs…
Kas ir alkoholisms – slimība vai rakstura vājums? Domāju, ka runa varētu būt par rakstura vājumu un izlaidību vai visatļautību. Ja vien cilvēkam ir kaut nedaudz rakstura, – viņš var pārvarēt arī alkohola slimību kā jebkuru citu.
Ar cieņu – A. M.
