Nereti ielās nākas sastapt jauniešus, kuri klaiņo, smēķē, ir lietojuši narkotikas, alkoholu. Apkārtējie viņus nosoda, sauc par vandāļiem, necilvēkiem, par «zudušo paaudzi».
Nereti ielās nākas sastapt jauniešus, kuri klaiņo, smēķē, ir lietojuši narkotikas, alkoholu. Apkārtējie viņus nosoda, sauc par vandāļiem, necilvēkiem, par «zudušo paaudzi». Bet vai daudzi pavaicājuši – kāpēc? Kāpēc šie jaunieši meklē patvērumu uz ielas, kāpēc tur viņi izlādē sevī sakrājušos negatīvo enerģiju?
Kāds to dara izlaidības, bezdarbības dēļ, bet daudziem iela ir vienīgais patvērums. Tur ir arī viņu draugi, tādi paši jaunieši, kuriem mājās nav neviena, ar ko aprunāties. Vecākiem visbiežāk nav laika uzklausīt, sniegt padomu. Arī skolā sapratni nereti ir veltīgi gaidīt. Skolotājiem par padoma sniegšanu taču algu nemaksā. Turklāt daudzi baidās uzticēties savam skolotājam, jo nav droši, ka problēma tūlīt netiks pārrunāta skolotāju istabā.
Kur gan palikt šim visu atstumtajam jaunietim? Protams, alkohols, narkotikas un sliktie draugi nav atrisinājums. Bet kur rast «pareizos» draugus? Par draugu taču sauc to, kurš atbalsta, saprot, aizstāv un uzticas. Tāpēc bieži gadās, ka šie nosacīti «sliktie» bērni patiesībā spēj būt labsirdīgi, saprotoši un uzticami draugi. Viņi nemēdz aizbildināties ar laika trūkumu, nesaka: «Ej pēc padoma citur, man neviens nemaksās, ja palīdzēšu tev.»
Jauniešu problēmas nereti samilst pār viņiem tik ļoti, ka šķiet, pasaules gals ir klāt. Tīņu pašnāvības gadījumi arī dažkārt ir tāpēc, ka jaunajiem cilvēkiem pietrūcis mīlestības un sapratnes.
Reiz kāds liels kauslis uz jautājumu «Kāpēc tu kaujies?» man atbildēja: «Šeit, Bauskā, ir tā – es iesaistos kautiņos un esmu kaut kas. Draugi mani pazīst, var novērtēt. Ja nekautos, būtu nulle, cilvēks līdz ar zemi.»
Mīļie vecāki, pedagogi! Padomājiet, ka, nepievēršot savām atvasēm pietiekamu uzmanību, jūs paši viņus izgrūžat uz ielas. Tur alkohols, narkotikas, kautiņi, jums nezinot, kļūst par viņu ikdienu. Tieši jūs mēdzat veidot «zudušo paaudzi», kuru tik ļoti nosodāt.
