Bauskas apriņķis savās robežās sāka veidoties 19. gadsimta sākumā.
Bauskas apriņķis savās robežās sāka veidoties 19. gadsimta sākumā.
Tā teritorija vairākkārt mainījusies. Tāpat tas noticis ar pagastu teritorijām.
Kurzemes guberņā – desmit apriņķu
18. gadsimta beigās Kurzemes – Zemgales hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Tā pārtapa par Kurzemes guberņu, kas teritoriāli dalījās deviņos apriņķos. Viens no tiem bija Bauskas apriņķis.
Tā kā apriņķis sākumā bija tikai teritoriāla vienība, tad 19. gadsimta pirmajā pusē Kurzemes guberņā darbojās paralēls dalījums. Pastāvēja teritoriālās un arī administratīvās vienības, ar kuru palīdzību tika nodrošināta tiesu un policijas varas hierarhija. Pēc šāda dalījuma Kurzemes guberņā bija piecas virspilskunga tiesas, katra dalīta divās pilskunga tiesās. Bauskas pilstiesas iecirknis bija pakļauts Jelgavas virspilstiesas iecirknim.
Tikai 19. gadsimta otrajā pusē, kad Kurzemes guberņā stājās spēkā 1888. gada Krievijas policijas iekārtas likums, minētais dalījums tika apvienots vienā administratīvi teritoriālajā dalījumā. Virspilskungu un pilskungu iecirkņu dalījums tika atcelts un paredzēts jauns amats – apriņķa priekšnieks. Viņam bija administratīvā vara noteiktā teritorijā – apriņķī.
Vienlaikus reformējot arī teritoriālo dalījumu, Kurzemes guberņā izveidojās desmit apriņķu. Bauskas apriņķis ziemeļaustrumu virzienā sniedzās līdz pat Daugavai.
«Rajonā» 20 pagastu
Pagasts kā teritoriāla vienība ar noteiktām administratīvām funkcijām Kurzemes guberņā radās tikai 19. gadsimta sākumā sakarā ar zemnieku brīvlaišanu. Vārds «pagasts» kā teritoriālā dalījuma pamatvienība Latvijas teritorijā pastāvēja jau pirms vācu atnākšanas. No 13. līdz 15. gadsimtam pagasts, ko sauca arī par vaku, bija saistīts ar zemnieku nodevu ievākšanu, bet 15., 16. un vēlākajos gadsimtos pagasti bija saistīti ar muižām. Tās bija saimnieciskas vienības laukos, par pagastu sauca zemnieku apdzīvotu noteiktu muižas novadu. Pēc minētās zemnieku brīvlaišanas pagasts kā teritoriāla vienība ieguva administratīvas funkcijas, jo muižai vairs nebija nekādu pienākumu pret zemniekiem. Tas savukārt nozīmēja, ka pagasts bija kļuvis par zemnieku pašvaldības iestādi.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pagasta robežas vai nu saskanēja ar muižas zemes robežām, vai arī vairākām ne sevišķi lielām muižām bija viens pagasts. Tajā ietilpa arī miesti. Apriņķu teritorijas tika veidotas tā, lai tās sakristu ar noteiktu pagastu robežām.
1912. gadā Bauskas apriņķī bija 20 pagastu – Baldones, Bauskas, Bārbeles, Bornsmindes, Bruknas, Ceraukstes, Codes, Iecavas, Grīnvaldes, Līves, Mercendorfas, Mežotnes, Misas, Rundāles, Skaistkalnes, Stelpes, Svitenes, Tomes, Vecmuižas un Vecsaules pagasts.
Par noteiktas lauku teritorijas iedzīvotāju pašvaldības vienību pagasts kļuva tikai pēc Latvijas valsts izveidošanās. To noteica 1918. gada 4. decembrī pieņemtais likums par Latvijas pagastu satversmi.
Tīrumi un pļavas – svešā valstī
Saskaņā ar Latvijas Republikas Pagaidu valdības 1918. gada 8. decembra rīkojumu, Bauskas apriņķī ietilpa Bauskas pilsēta un 21 pagasts – Baldones, Bauskas, Bārbeles, Bornsmindes, Brambergas, Bruknas, Ceraukstes, Codes, Grīnvaldes, Kroņamisas, Lieliecavas, Līves, Mercendorfas, Mežotnes, Rundāles, Stelpes, Svitenes, Šēnbergas, Tomes, Vecmuižas un Vecsaules pagasts.
Risinot jautājumu par valsts robežas nospraušanu ar Lietuvu, pārmaiņām tika pakļauta Bauskas apriņķa administratīvā robeža dienvidos, kas sakrita ar valsts robežu. Pēc Latvijas un Lietuvas starpvaldību robežu komisijas vienošanās 1921. gadā sākās robežu novilkšana dabā.
Vienošanās paredzēja, ka Latvijai un Bauskas apriņķim no Lietuvas pievienots tiek Brunavišķu pagasts. Tas kļuva par 22. apriņķa pagastu – Budbergas pagastu. Tāpat Latvijai un Bauskas apriņķim no Lietuvas pievienoti tika Ādžūni, ko iekļāva Bornsmindes pagastā. Valsts robežu nospraušana dabā radīja visai kuriozas situācijas un problēmas. Piemēram, laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» 1924. gadā rakstīts par to, ka Rundāles pagasta zemniekiem robežsargu patvaļas un valdības neizdarības dēļ jau kuro gadu šad un tad rodas grūtības tikt savos tīrumos un siena pļavās. Pēc robežu noteikšanas tās palikušas kaimiņvalsts pusē. Latvijas–Lietuvas robežas un līdz ar to Bauskas apriņķa dienvidu robežas galīgais variants tika noteikts pēc starptautiskās šķīrējtiesas un abu valstu kopīgās robežkomisijas lēmuma 1927. gadā.
Realizē administratīvi teritoriālo reformu
Līdzās starpvalstu robežu problēmām Latvijas valdība 20. gadu sākumā sāka realizēt administratīvi teritoriālo reformu, jo esošais dalījums pārsvarā bija balstīts uz cariskās Krievijas administratīvi teritoriālo apriņķu un pagastu dalījumu.
Līdz administratīvi teritoriālās reformas apstiprināšanai bija izstrādāti vairāki varianti un projekti. Daži no tiem neparedzēja Bauskas apriņķi kā patstāvīgu administratīvi teritoriālu vienību. Tikai galīgā variantā 1924. gada 26. jūnijā pieņemtais likums par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos tomēr paredzēja patstāvīgu Bauskas apriņķi, jo bija ņemtas vērā vietējo iedzīvotāju negatīvās atsauksmes. Tās bija, piemēram, par satiksmes neērtībām, apmeklējot plānoto administratīvo centru, kas, protams, nebija paredzēts Bauskā.
20. gadu sākumā un pirmajā pusē bija notikušas arī vairākas pārmaiņas pagastos. 1921. gada 7. oktobrī iekšlietu ministrs apstiprināja 15. septembrī notikušo Vecsaules pagasta sadalīšanu divās daļās – Vecsaules un Jaunsaules pagastā. Gandrīz vienā laikā ar šo reformu Baldones pagastā tika iekļauts Mercendorfas pagasts, Brambergas pagastā – Līves pagasts.
Saskaņā ar minēto 1924. gada likumu, sākot no 1925. gada 1. aprīļa, Rīgas apriņķim pievienoja Bauskas apriņķa Baldones, Līves un Tomes pagastus. Bauskas apriņķim no Jēkabpils apriņķa (bijušā Jaunjelgavas apriņķa) pievienoja Kurmenes un Valles pagastus. Pēc tam Bauskas apriņķī palika 20 pagastu, un turpmāk ievērojamas administratī- vi teritoriālās reformas mūsu apriņķi vairs neskāra. Mainījās vienīgi dažu pagastu nosaukumi.
