Diez par ko Dieviņš tā ir noskaities uz Latvijas tautu, uzsūtot tai dažādas politiskas un ekonomiskas ķibeles?
Diez par ko Dieviņš tā ir noskaities uz Latvijas tautu, uzsūtot tai dažādas politiskas un ekonomiskas ķibeles? Ar to vēl ir par maz, Latvijā plosās gripa. Daudzi masu mediji apgalvo, ka slimība vietām jau ir sasniegusi epidēmijas apjomus. Turpretī veselības aizsardzības organizāciju pārstāvjiem vārds «epidēmija» ir kā karsts kartupelis mutē.
Gribētos no atbildīgām institūcijām uzzināt informāciju, kas ir epidēmija? Kad, kur un kas to izsludina? Vai to paziņo, ja sasniegts noteikts saslimušo skaits rajonā, reģionā, valstī, vai tas ir atkarīgs no saslimušo procentuālas attiecības pret veselajiem? Iedzīvotājus noteikti visvairāk interesē, kādi ir viņu un valsts pienākumi citam pret citu, ja valstī vai kādā noteiktā teritorijā tiek oficiāli izsludināta epidēmija. Vai tiek ierobežota iedzīvotāju pārvietošanās? Vai un kādus bezmaksas veselības aizsardzības pasākumus veic valsts? Vai tiek slēgtas kaut kādas sabiedriskās masu pulcēšanās iestādes, klubi? Vai tiek izsludinātas kādas īpašas ar karantīnu aizsargātas teritorijas? Ja epidēmija izvēršas īpaši bīstama, – kad, kur un kas paziņo ārkārtas situāciju? Vai tiek ierobežota iebraukšana un izbraukšana no valsts?
Cilvēkam ir jāzina savi pienākumi pret valsti, kā arī valsts pienākumi pret viņu. Kāpēc šis jautājums? Gluži vienkārši tāpēc, ka mūsu sabiedrības vairākums nevar atļauties nopirkt pat citramonu, kur nu vēl mūsdienīgas pretgripas vakcīnas. Neviens šai sabiedrības daļai nevar aizliegt atrasties uz ielas, veikalos un citās sabiedriskās vietās. Ļoti bieži viņus mēdz saukt par «riska grupu», «nelabvēlīgajām ģimenēm», «zem nabadzības līmeņa dzīvojošie» utt. Nevienu arī sevišķi neuztrauc šo ļaužu liktenis, kamēr viņi neietekmē pārējās sabiedrības labklājību. Vai valsts ir gatava palīdzēt vismaz šai sabiedrības daļai?
