Valles pagasta padomes priekšsēdētājs Arvīds Zvirbulis jau vairākus gadus aktīvi spēlē teātri.
Valles pagasta padomes priekšsēdētājs Arvīds Zvirbulis jau vairākus gadus aktīvi spēlē teātri.
Jebkurš nevar būt misters Bīns
Pagastā jau pirmās brīvvalsts laikā darbojies dramatiskais pulciņš, tā tradīcijas pārmantojuši Valles skolas audzēkņi, kā arī pieaugušo trupa, kurā darbojas pats pašvaldības galva.
Valliešiem esot «nags» uz teātra spēli. Varbūt to ietekmējusi novadnieka Nacionālā teātra režisora Alfrēda Amtmaņa-Briedīša aura. Pagasta priekšsēdētājs uzskata, ka teātra spēle iedzīvināta un pastāv, jo ir aktīvi cilvēki, kam teātris bijusi un ir sirdslieta.
«Ja kāds man spiestu spēlēt teātri, diez vai es ietu,» spriež Arvīds. «Vajadzīgs vismaz gads, lai vienu lugu iestudētu. Mēs neesam profesionāļi, turklāt kolektīvs ir diezgan nepastāvīgs. Viens aktieris «izkrīt» uz laiku slimības dēļ, kāds aiziet darbā uz citurieni. Un tā joprojām. Mums pašlaik atkal trūkst aktieru. Esam kāds padsmits cilvēku. Ja būtu vēl kādi desmit… Protams, ne katru var ņemt par aktieri, jebkurš nevar būt monologu lasītājs vai misters Bīns. Tomēr prasības uzņemšanai mūsu saimē ir ļoti pieticīgas. Galvenais, lai cilvēks prastu izkopt vienotības izjūtu,» uzskata Arvīds.
Pašlaik notiek «sievu kari»
Valliešu dramatiskais kolektīvs cenšas «samēģināt» vismaz divas reizes nedēļā. Kad skolā ir brīvlaiks, mēģināju- mi notiek tur, pārējā laikā aktieri tiekas pagastmājā. Pašlaik režisores Aijas Skosas vadībā tiek iestudēta Annas Brigaderes luga «Sievu kari ar Belcebulu».
«Luga atklāj šodienas problēmas laukos – vīriem iemīts ceļš uz krogu, sievas spriež, kā kaut ko vērst par labu. Acīmredzot kopš pirmās brīvvalsts laikiem nekas nav mainījies, arī par pensionāriem un bezdarbniekiem runājot. Ja latviešiem tajos laikos būtu gājis labāk, vai būtu dzimuši «Indrāni», «Pazudušais dēls»?» spriež priekšsēdis.
«Spēlēt teātri nozīmē izbaudīt patīkamu uztraukumu no brīža, kad izej uz skatuves, kad ir jākoncentrējas, jāatceras vārdi un kustības, līdz tam, kad esi «iegājis» lomā vai jau aizveras priekškars. Ir patiešām pacilāts noskaņojums, kad izrā- de ir galā un aktieri cits citam pateicas – par to, ka partneri nav «iegāzis», par labi izdevušos dialogu. Protams, ne mazāk svarīga aktierim ir skatītāju pateicība, ko apliecina ar aplausiem un ziediem,» atzīst Arvīds.
«Bizness» stāv un rūsē
Valles pagasta galvam parasti nācies spēlēt galvenās lomas. «Neiebilstu arī tad, ja man liktu tēlot kārklu krūmu dekorācijas vietā,» smejas Arvīds. «Godīgi sakot, vienmēr gribējies spēlēt kādu pēc iespējas lielāku lomu, kam ir vismazāk teksta.»
Starp citu, teātris tagad Arvīdam aizstāj hobiju un reizē arī biznesu, ar ko nopietni nodarbojās deviņdesmito gadu sākumā. Toreiz viņš iegādājās pasažieru autobusu, parasto «laziņu», un aprīkoja tā, lai pasažieri brauciena laikā baudītu maksimālu komfortu. Tuvāko pagastu ļaudīm, arī Bārbelē un Vecumniekos, tika piedāvāta iespēja doties ekskursijā pa Latviju vai uz teātri Rīgā. Arvīda pavadībā Latviju apceļoja arī ārvalstu tūristi. «Pats plānoju maršrutus, pats biju šoferis un ekskursiju vadītājs. Tagad, kad esmu pie pagasta «stūres», tam neatliek laika, busiņš stāv un rūsē,» piebilst Arvīds.
