Nebijusi preses un publikas uzmanība mēneša sākumā bija pievērsta Dailes teātra 8. janvāra pirmizrādei «Šveika jaunās dēkas».
Nebijusi preses un publikas uzmanība mēneša sākumā bija pievērsta Dailes teātra 8. janvāra pirmizrādei «Šveika jaunās dēkas».
Pirms izrādes skatīties gribētāji bija gatavi maksāt pat 20 latu par biļeti. Divdaļīgā trīs stundu garā izrāde rosināja vairāk uz kritiskām nekā jūsmīgām pārdomām. Iestudējumu piemeklējis vairākuma otro sēriju liktenis – viss pulveris izšauts pirmajā daļā.
Dzirkstošas vārdu spēles
Jau no sākuma izrādē atpazīstama «Šveika» pirmā iestudējuma noskaņa. Arī virkne tēlotāju ir tie paši. Nenoliedzami – asprātībām un dzirkstošām vārdu spēlēm bagāta ir Jaroslava Hašeka valoda, viņa ironiski filosofiskās atziņas par karu un ķeizaru. Artūrs Skrastiņš lieliski spējis saglabāt iepriekšējā iestudējumā radīto labsirdīgi naivo un mīļi iztapīgo Šveika tēlu. Turklāt šoreiz viņš ir vai vienīgais, kura dziesmas spēj radīt skatītājos emocionālu līdzpārdzīvojumu.
Sirsnīgi izskan izrādes fināls, kad Šveiks ar sulīgu «bļin» un Marusju pulksten sešos vakarā pēc kara no Krievijas atgriežas Prāgā, traktierī «Pie kausa». Nokarojies, noguris, bet tikpat vitāli jautrs un stulbi sirsnīgs. Joprojām atraktīvi komisks ir Jānis Reinis virsleitnanta Lukāša tēlā. Brīžiem gan šķiet – kaut kas J. Reiņa tēlojumā aizgūts no LNT seriāla par sirdsmīļo Moniku. Juris Gornavs un Juris Frinbergs – pamuļķi karavīri, kuri vienmēr ir piedzērušies, tomēr atraktīvi un smieklīgi.
Streips netur līdzi, Fredis mīņājas
Izrādes karavīru rindās ir virkne «jauniesaucamo» – aktieri, kuri nepiedalījās «Šveika» pirmajā daļā. Par veiksmīgāko «atradumu» uzskatāms Uldis Vazdiks pastāvīgi izsalkušā Balūna lomā. Var pat «sajust», ka viņam patiesi vienmēr gribas ēst. Pieredze un talants veiksmīgi palīdz ar ķeizara Franča Jozefa I lomu tikt galā Gunāram Placēnam. Lieliska atraktivitāte dejā, bet «slapjā» dikcija dziesmas tekstu neļauj saprast. Publikas vislielākās cerības saistījās ar populārā žurnālista Kārļa Streipa debiju rakstveža Cvībelfiša lomā. Nācās vilties. Iespējams, vaina jāuzņemas izrādes režisoram Kārlim Auškāpam, kurš žurnālistam «nebija pateicis», ka teātrī drīkst vairāk nekā TV ziņu raidījumā. Netika izmantotas iespējas mainīt balss intonācijas, teksta atklāsmi papildināt ar kustībām, grimasēm. Jācer, ka pirmizrādes milzīgais lampu drudzis jaunajam «aktierim» ar laiku pāries.
Viens no «Šveika» pirmās daļas milzīgo panākumu veicinātājiem bija grupas «Prāta vētra» iesaistīšana izrādē. Tieši iesaistīšana, mūziķiem ne tikai spēlējot, bet atraktīvi dejojot un komiski līdzdarbojoties. Zinot, ka grupā «Labvēlīgais tips» arī ir interesanti, kustīgi mūziķi, no viņiem izrādē tika gaidīts krietni vairāk. Īpaši no solista Andra Freidenfelda. Dziesmu izpildījums neveiksmīgs, nenozīmīga mīņāšanās uz skatuves – tas lugas vērotāju ātri vien sāka garlaikot.
Gripas sekas aktieru sejā
Pirmizrādes dienā 40 gadu jubileju svinēja leitnanta Duba un Millera kundzes lomas tēlotājs Gundars Āboliņš. Svētku noskaņu aktierim bojāja ieģipsētā kāja, taču savu lomu viņš nolēca un nokliboja lieliski. Gripas sekas bija jaušamas Harija Spanovska un Ulda Vazdika sejā. Arī režisora Kārļa Auškāpa acīs vairāk bija slimības un rūpju, nevis labi padarīta darba skatiens. Izrādei beidzoties, šķita, ka aktieri nevis priecīgi, bet gan gandarīti nopūšas – visas mokas galā. Nu kā jau pēc kara!
