1991. gada barikāžu atceres laikā Latvijas Televīzijā tika svinēta kāda piemiņas diena – piecdesmit gadu būtu palicis kinodokumentālistam Andrim Slapiņam.
1991. gada barikāžu atceres laikā Latvijas Televīzijā tika svinēta kāda piemiņas diena – piecdesmit gadu būtu palicis kinodokumentālistam Andrim Slapiņam.
Atceres vakarā piedalījās arī baušķeniece INTA BALTGALVE.
– Pirmais loks, kas mani saista ar Andri Slapiņu, tā ir personīgā pazīšanās studiju laikā Latvijas Valsts universitātē, kad tikāmies Jauno literātu apvienības pasākumos. Andris bija cilvēks, kurš spēja ierosināt citus darbībai, kurš pats bija gatavs dzīvei, un lodes nereti tieši tādus ķer pirmos. Andra nāves dienā es biju Austrālijā. Kad uzzināju par notikušo, šķita, Andris nostājies starp to lodi, kas varbūt bija domāta arī man.
Otrais loks, tie ir draugi. Andris ir no manas paaudzes. Viņa draugi ir arī manējie. Tādi cilvēki kā Andris pēc nāves turpinās citos. Līdzīgi kā ir ar vēl vienu Latvijas trešās atmodas spilgtu personību – Feliksu Zvaigznonu. Izvēles brīžos es nereti salīdzinu, kā manā vietā rīkotos šie cilvēki.
Un trešais loks ir mūsu kopējais dārgums – Latvija. Es domāju, ka mūsdienās tiek pārāk maz runāts par Tēvzemes mīlestību. Man šķiet, Andris tagad dzīvotu vēl straujāk, būtu vēl uzstājīgāks pret šodienas nebūšanām.
Braucot uz atceres vakaru Rīgā, baidījos, ka to atkal neuztaisa par kārtējo kultūras pasākumu. Zālē bija arī tādi, kuri gribēja sevi parādīt uz šī fona, kuri tajā laikā nemaz nedomāja, pat nepieļāva domu par Latvijas neatkarību. Tagad viņi «skuma» par Andri. Toties vairāku klātesošo runās es sajutu – Andris ir dzīvs, tepat kaut kur. Žurnāliste Elita Veidemane atklāti pateica, ka Andri netrāpīja nejauša lode, viņu nošāva apzināti. Andris bija iekarojis pozitīvu auru sabiedrībā, viņš atļāvās darīt to, ko citi tajā laikā neuzdrīkstējās. «Andrim piemita liels mīļums pret lietām, pret apkārtējiem, pret dzīvi kopumā. Gaisma meklē gaismu, gaisma vairo gaismu,» šie Imanta Ziedoņa vārdi, manuprāt, vispatiesāk raksturo Andri Slapiņu.
