Noslēpumainības nedēļu ievadīja pilns Mēness aptumsums, kuru 21. janvāra agrā rītā varēja vērot arī Bauskā.
Noslēpumainības nedēļu ievadīja pilns Mēness aptumsums, kuru 21. janvāra agrā rītā varēja vērot arī Bauskā.
Kā komēta uzplaiksnīja un noslēpumaini pazuda Valsts prezidentes padomniece kultūras un mākslas lietās, ar orientēšanās spējām ekonomikā, Māra Lagzdiņa. Četrās dienās viņas personībai paguva pievērsties radio, televīzija un prese, līdz Prezidenta kancelejas vadītājs M. Bondars pārtrauca ar viņu darba attiecības, paziņodams, ka «ar šo te padomnieci» viņi tikai sadarbojušies. «Vara ir amorāla,» sacījusi Elita Veidemane.
Citkārt «cietā» Vaira Vīķe-Freiberga atklājās barikāžu dienās, kad, kinooperatoru A. Slapiņu pieminot, prezidentei aizlūza balss, jo – pazinusi viņu personīgi. Labi, ka mūsu prezidente nāk no demokrātiski sakārtotās Kanādas. Ar 50 gadu ilgas okupācijas klātesamības emocionālo pieredzi viņa varētu arī salūzt. Viena lieta – būt informētam, pavisam cita – pašam pārdzīvot, jo atmiņu nevar kā sāpošu zobu izraut un aizmest.
Starp simboliem un aprēķinu visneomulīgāk jūtas «tēvzemieši». Pēc A. Šķēles (Tautas partija) un Saeimas kreisā spārna līdera J. Jurkāna slepenajām sarunām «TB»/LNNK valdes ārkārtas sēdē pauda bažas par valdības stabilitāti un apvienības apdraudētību koalīcijā. «Tēvzemiešiem» esot problēmas ar popularitātes krišanos – tā vieni. Galantais J. Jurkāns bija asprātīgāks: «Piedodiet! «Tēvzemei un brīvībai» ir vieta Brīvdabas muzejā!» Tomēr siltāk nekā vēstures mēslainē. Piedodiet!
Valsts noslēpumi nerodas katru dienu. Tāpēc par sadarbību ar čeku aizdomās turētajam Jānim Ādamsonam pieeja tiem ir atļauta tikai periodiski. Paisuma un bēguma attieksme ir arī pret nu jau desmit gadu slepenībā turētajiem «čekas maisiem». Svarīgāk būtu zināt, cik stipri Latvijā vēl ir čekas noaustie tīkli un kas tos apkalpo.
26. janvārī domās atzīmējām Latvijas Starptautiskās (de jure) atzīšanas notikumu. Šajā datumā Stokholmā sākās divu dienu starptautisks forums par holokaustu. Diemžēl uz «apsūdzēto sola» atkal nebija komunistiskā režīma genocīda. Arī pasaulē viens likums un viena taisnība nav priekš visiem.
Pēc konsultācijām ar lietpratējiem nolemts, ka mākslinieki turpinās veidot «aizklāti iebalsotu» komunistiskā režīma upuru piemiņas ansambli, kura jēgu katrs varēšot iztēloties pēc savām izjūtām. Māra Zālīte-Melne «Dienā» jau paudusi viņas izjusto: «Es pūlos saskatīt Sibīrijas sniegos izkaisītu ģimeni, bet redzu viņu bendes. ..rēgainas, trulas bezdomu represētāju figūras.» Mani baida divu vārdu kopsakne ansambļa nosaukumā «IePUTINātie» un Krievijas topošā prezidenta uzvārdā PUTINs.
Nedēļas citāts no dzirdētā radiovilnī: «Pagrabā žurkas bija sagrauzušas pat galifē bikses, bet gadu vecs importa ābols bija saglabājies svaigs kā Ļeņins mauzolejā.»
