Piederu pie tās paaudzes cilvēkiem, kuriem kopš skolas un augstskolas gadiem krievu valodas prasme ir tikpat ierasta kā elpošana.
Piederu pie tās paaudzes cilvēkiem, kuriem kopš skolas un augstskolas gadiem krievu valodas prasme ir tikpat ierasta kā elpošana. Joprojām man nesagādā grūtības runāt, lasīt, izskaidroties arī krievu valodā. Uzskatu, ka valodu apguve ir kulturāla cilvēka spēju apliecinoša pazīme, nevis politisks jautājums. Taču tā nedomā visi.
Latvijā krievu valodā izdotos preses izdevumus galvenokārt lasa cilvēki, kuri valodu neprasmes dēļ nespēj lasīt latviešu presi un līdz ar to uztvert arī citu viedokli. Šķiet pat mazliet jocīgi, cik dažādi var informēt par vieniem un tiem pašiem notikumiem.
Laikraksta «Vesti segodņa» 22. janvāra numurs piedāvājis piemērus, kas liecina par noteiktu attieksmi. Rakstam par Rīgas 800 gadu jubilejai veltīta spēļu kāršu komplekta parādīšanos dots virsraksts «Nospēlēsim Rīgu jubilejas kārtīs!». Kaut gan – spēļu kārtis ir ļoti daudzu valstu pilsētu suvenīrs, ko labprāt iegādājas tūristi. Jābrīnās, kāpēc tādu nav, piemēram, Bauskai, kur netrūkst ne zolītes, ne bridža spēlētāju.
Valsts Statistikas biroja informācija, ka 1999. gadā valstī par 19000 cilvēkiem samazinājies iedzīvotāju skaits, laikrakstā «Vesti segodņa» sniegta ar komentāru. «Izmirusi vesela pilsēta. (..) Jau var izrēķināt, kad valsts atbrīvosies no pēdējā iedzīvotāja.»
Publikācijai par Krievijas valsts Domes šī gada pirmo sēdi zīmīgs apakšvirsraksts «Tagad par Latviju būs kam paDOMāt». Līdzās fotogrāfija – Latvijas Saeimas ēka, kurai uz jumta uzzīmēts divgalvains krievu ērglis.
Latvijas krievu presē nebiju ielūkojusies kopš vasaras, taču īpašu pārsteigumu nepiedzīvoju. Iespaidu par noskaņojumu sniedz arī ikdiena. Laiku pa laikam no latviskam noskaņojumam draudzīgās Bauskas nokļūstot galvaspilsētā, nākas atcerēties, ka dzīvoju valstī, kuras pamatnācija gadu desmitiem ilgi ir bijusi mazākumā un beztiesīga. Pēdējā laikā Rīgā atkal biežāk dzirdu «Ņe poņemaju!», «Govoriķe po russki!», ko nekad neesmu dzirdējusi Bauskā, kur dzīvo ne tikai latvieši, bet arī citu tautu pārstāvji.
Par sava veida nesaprašanos, vai varbūt valodas nezināšanu, liecina izgriezums no nedēļas avīzes «Vesti», ko nesen atnesa kāds lasītājs. Tajā piesaukts «Bauskas Dzīvē» 10. janvārī publicētais materiāls par jauno Pilsmuižas sieru. «Vesti» nevar vien nobrīnīties, kur esot ņemts fakts, ka Zemgalē Bauskas tuvumā ar piena lopkopību esot nodarbojušies jau trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Atliktu vien atvērt jebkuru Latvijas vēstures grāmatu, kur rakstīts, ka baltu ciltis šeit ieradušās jau 4000 gadu pirms mūsu ēras. Atļaušos piebilst: ne tikai senajai krievu, arī latviešu tautai ir sava vēsture. Bet – kādam ir izdevīgi to nezināt un negribēt zināt.
