Mūsu sabiedrībai nepatīk atšķirīgie. Tie, kuri kaut kādā veidā izceļas uz apkārtējo fona. Viņi nereti tiek apsmieti, zākāti un izstumti. Sevišķi raksturīgi tas ir bērnu un jauniešu vidū. No tā cieš ne viens vien tīnis.
Mūsu sabiedrībai nepatīk atšķirīgie. Tie, kuri kaut kādā veidā izceļas uz apkārtējo fona. Viņi nereti tiek apsmieti, zākāti un izstumti. Sevišķi raksturīgi tas ir bērnu un jauniešu vidū. No tā cieš ne viens vien tīnis.
Vai tie, kuri līdzinās pelēkajai masai, ir pārāki, gudrāki, skaistāki par sabiedrības «baltajām vārnām»? Varbūt šis cilvēks ir klusāks vai arī skaļāks nekā pārējie? Varbūt viņu neinteresē ballītes, toties ļoti saista dzeja. Iespējams, viņam ir lielākas ausis, garāks deguns vai līkākas kājas, varbūt bieži ir redzēts iepērkoties «second hand» bodītēs. Un sabiedrībā spriedums ātri vien ir gatavs – dīvainis, nepieskaitāms.
Trakākais, ka šie cilvēki sabiedrībā tiek uzskatīti par sliktajiem. Bet cik daudz ir tādu gadījumu, kad izcili rakstnieki, mākslinieki sabiedrībā savulaik bijuši kā baltās vārnas. Neglītais Paganīni, piemēram, dienās kļuvis pasaulslavens vijolnieks.
Ļoti daudzi bērni tiek apsmieti nabadzīgo dzīves apstākļu dēļ. Daudzus līdzaudži izstumj no sava vidus, jo viņu vecāki ir alkoholiķi. Un ja vecāku nav vai arī tie dzīvo šķirti… Cik grūti citiem nākas saprast, ka ģimeni, vecākus neviens nevar izvēlēties.
Protams, mazais cilvēkbērns, kuram mājās ir pilns ledusskapis, drēbju plauktā jaunas un glītas kleitas, dators uz galda, nespēj iedomāties, kāpēc nabadzīgo ļaužu atvasēm dzīvē nav veicies. Viņš nesaprot, ka nedrīkst ņirgāties par līdzaudzi, kurš ir neglītāks, trūcīgāks vai slimīgāks. Daļa vainas šādā situācijā jāuzņemas arī vecākiem. Par dzīves nelaimīgo mēs ikviens varam kļūt jebkurā brīdī.
