Mur, mur jeb labdien! Iepazīsimies – mani, kaut esmu izcili ekskluzīvs runcis, sauc vienkāršā un latviskā vārdā – Vilis.
Mur, mur jeb labdien!
Iepazīsimies – mani, kaut esmu izcili ekskluzīvs runcis, sauc vienkāršā un latviskā vārdā – Vilis. Saimnieces divkājainie draugi zobojoties apsaukā mani par ekspremjeru Krištopanu. Vasarā apritēs trešā vasara uz šīs pasaules, ko manas kaķa ķepas ir minušas.
Es nāku no Ceraukstes puses, mamma ir vienkārša provinces kaķene. Jau no mazām dienām es vēlējos nokļūt tālāk par kūtsaugšas malu, kur piedzimu. Reiz nejauši nokritu zemē, un tā bija mana laimīgā diena. Es satiku audžumāti, kura bija pārsteigta par mana kažoka elitāro krāsu – mundieris atblāzmoja rozā toni (tagad, laikam ejot, esmu kļuvis gaiši brūns – kā kafija ar pienu, ņam, ņam…, kā manas saimnieces puķainais gultas pārsegs). Manu kaķa personību visdziļāk aizskar atzinums, ka mundieris esot ruds. Rižiks – tā mani reiz pat veterinārārste nosauca. Tas ir ļoti nepatīkami.
Mans mīļvārdiņš ir kicīte picīte (tā mani dēvē tētis jeb saimnieces draugs). Tas kaķa sirdi spēj sasildīt pat vislielākajos kreņķos, savu atzinību tad paužu, lepni izslejot asti. Tā, pēc visu divkājaino radījumu atzinuma, esot visskaistākā aste, kāda kaķim redzēta (audžumāte saka – kupla kā pudeļu birste).
Par apetīti arī nesūdzos. Vislielākais gardums ir zivtiņas, mazās reņģītes, ko mamma šad tad atnes. Zivju smaržu es sajūtu jau pa gabalu. Tiklīdz tiek atvērtas ledusskapja durvis, es izstiepjos visā augumā (kā zarna, piedodiet, lūdzu, par tiešumu), nostājos uz divām kājām un cenšos izvilkt pats no maisiņa zivtiņas vai arī kaut ko citu kaķa vēderam atbilstošu. Nezin kāpēc mana patstāvība nepatīk saimniecei…
Vienmēr esmu labā formā, kaut arī dažādas slimības nav gājušas manam kaķa augumam garām. Esmu pārcietis angīnu, iesnas, vitamīnu trūkums mani reiz mocīja. Par slimībām runājot, esmu novērojis dažas likumsakarības. Kad saimniece, piemēram, paņem zaļo kastīti ar vāku, tad meklēju, kur sprukt, jo zinu – mani vedīs uz ambulanci. Kastītē es kļūstu mierīgs un kā īsts vīrietis sakožu zobus, un paciešu visas neērtības.
Saimniekiem ar mani nav bijis viegli. It sevišķi trakajā mīlestības laikā, kad sveši runči bezkaunīgi staigā gar degunu pa MANAS mājas teritoriju. Es pats nesapratu, ko daru. Dienā uzkavējos istabā, taču naktī kāds nezināms spēks vilināja ārā. Tur kavējos svešu runču sabiedrībā, klaiņoju, kāvos, ielaidos ar vieglas uzvedības kaķenēm. Dažkārt, saimniecei par prieku, zem guļamistabas loga, noskaidrojot attiecības ar citiem runčiem, izpildīju solo partijas (neslēpšu – reizēm melodijas izskanēja arī korī). Jutos kā uz adatām, tāpēc savu teritoriju sargāju, intensīvi iezīmēdams robežas. Audžumammas automašīnas riteņus regulāri «svētīju», pat istabas skapīšus un stenderes… Šeit man jāapstājas. Tas šausmīgi nepatika manai saimniecei. Viņa ilgi cieta, bet tad… negribu pat atcerēties. Es tiku noķerts tieši uz ielas (to nakti atkal nebiju nakšņojis mājās), ielikts pazīstamajā zaļajā kastītē un aizvests uz ambulanci, tad man iepotēja… Es vairs neesmu vīrietis.
Pēc ieraduma, pieejot pie loga, lūdzos ārā, bet vairs neatceros, kāpēc. Kad izeju, nesaprotu, kas mani agrāk tur ir saistījis – dubļi, aukstums, brrr. Tad atkal ienāku istabā, iekārtojos klubkrēslā un snauduļoju. Esmu kļuvis mīļāks, kārtīgāks, uz stenderēm vairs, nu labi, paši saprotiet – nekad. Pagaidām vēl jūtos drusciņ apjucis, kā mazs nomaldījies kaķēns klīstu pa istabu. Vislabāk jūtos pie audžumammas un tēta viņu lielajā gultā uz mīkstās dūnu segas. Tad neviļus ieskanas dziesmiņa – mur, mur – un manā kaķa sirdī ielīst apmierinātība – ar sevi un dzīvi.
