Pipars mūsmāju dārzā ienāca pirms pusotra gada kādā vēsā un lietainā jūlija rītā. Sīciņš, tieviņš, ar mazu galviņu, nesamērīgi lielām ausīm un garām kājām, skaļu balsi.
Pipars mūsmāju dārzā ienāca pirms pusotra gada kādā vēsā un lietainā jūlija rītā. Sīciņš, tieviņš, ar mazu galviņu, nesamērīgi lielām ausīm un garām kājām, skaļu balsi. Spēcīgi, balti nagi kontrastēja ar pilnīgi melnu, bet plānu kažociņu. Viņš neprata ēst, bija jāmāca lakt pieniņu, iemērcot purniņu baltajā šķidrumā.
Silti oderētajā kastītē viņš drīzi izžuva un vēlāk, saujā saritinājies, labsajūtā murrāja. Dzimumu nebija grūti noteikt, arī vārds atradās pats no sevis. Melns, asiem nagiem un visai negantu skatienu, protams, Pipars. «Ķēms, ne kaķis,» mazo radību īsi raksturoja ciemos atnākušās draudzenes. Drīzi vien Pipars noteica dienas un arī nakts ritmu mūsmājās. Ātri apguva smilšu kastīti un iepazina mājniekus. Bet svešiniekus uzņēma ar neuzticību un izrādīja visu, ko prot, – sakaitināts spļāva, uzbruka ar visām četrām kājām un asajiem nagiem. Citkārt laipnais murrātājs pārvērtās par briesmoni miniatūrā, sagādājot ciemiņiem jautrus brīžus. Šķita, ka Pipars apzinājās savu atrakciju svarīgumu un to vien gaidīja, kad atkal saradīsies skatītāji.
Nu jau Pipars ir noapaļojies un izskatās piederīgs kaķu dzimtai. Ģimenes locekļiem savu uzmanību viņš dala it kā pēc īpaša grafika, izvēloties atpūtas vietu un izpaužoties sevišķas laipnības uzplūdos, kam ir arī ārstnieciska nozīme. Viņš ir galvenais gaļas un tās izstrādājumu degustators. Pelītes neēd, bet tām tik un tā nav cerību izsprukt no līkajiem, asajiem nagiem.
Šī gada pavasara vēsmas, protams, ir skārušas arī Pipara sirdi, un, iespējams, ka drīzumā kaimiņu Skaistulei kārtējā metienā būs arī kāds «ķēms, ne kaķēns».
