Bārbeles pagastā 20. februārī savus šūpuļa svētkus svinēs Bārbeles tautas nama mākslinieciskās daļas vadītāja Dace Starta.
Bārbeles pagastā 20. februārī savus šūpuļa svētkus svinēs Bārbeles tautas nama mākslinieciskās daļas vadītāja Dace Starta.
Jau piecus gadus viņa veltījusi daudz laika un spēka, vadot muzikālās nodarbības bārbeliešu jaunajai paaudzei. Pērn pagasta ļaudīm tika veltīts bērnu kolektīvu piecu gadu darbības «diplomdarbs» – Daces vadībā iestudētais mūzikls «Īkstīte» –, kurā piedalījās visi viņas audzēkņi – vairāk nekā pieci desmiti bērnu.
Tūlīt tu savā mūžā būsi sasniegusi zīmīgo gadskaitli, ko mēdz dēvēt par Kristus vecumu. Kā jūties šajā brīdī?
– Izjūtu lielu nepieciešamību pilnveidoties, sevi «uzlādēt» ar jauniem iespaidiem, zināšanām. Lai justos pacilāti, reizēm pietiek ar to vien, ja kādu brīdi pastaigā pa Vecrīgas ielām. Apzinos arī to, ka mēs, laucinieki, tomēr esam zināmā mērā apdalīti, jo savos pagastos ir maz iespēju sevi pilnveidot.
Kāpēc tu, būdama rīdziniece, tomēr izvēlējies dzīvi laukos?
– Mana tēta dzimtā puse ir Rundāle, tādēļ Bauskas apkārtne man vienmēr šķitusi sirdij tuva. Kad pabeidzu pedagoģisko skolu Rīgā, man bija iespēja izvēlēties trīs skolas – Mežgaļu, Bērzu un Bārbeles –, uz kurām doties strādāt par mūzikas skolotāju. Toreiz kopā ar tēvu pētījām kartē, kur tās atrodas. Spriedām, ka Bārbele ir tuvāk Rīgai. Savu izvēli nenožēloju, jo skaidri zinu, ka mani traucē lielpilsētu burzma. Te, Bārbelē, man ir sava zemeņu dobe, kad gribu, aizeju uz mežu, līdz ezeram vai upei.
Tavi pirmie iespaidi, ierodoties Bārbelē.
– Pirmoreiz Bārbelē ierados 1985. gada 24. decembrī. Bija ļoti draņķīgs laiks. Ciema centrā noskaidroju, uz kuru pusi ir skola. Atklājās, ka līdz tai krietnu gabalu jābrien pa dubļainu ceļu. Taču biju sajūsmā, kad man izrādīja skolu un pateica – ja nāksi pie mums, būs tev darbs, būs dzīvoklis.
Lai mācītu dejot bērnus, kas tikko apguvuši staigātprasmi, jābūt īpašai pieejai?
– Galvenais ir labvēlīga attieksme un māka nolaisties līdz šo bērnu sapratnei, rotaļās atrast kontaktu ar katru.
Dziedāt pie manis nāk bērni, kuri tikko iemācījušies lasīt. Mazākajās grupiņās darbojas visi, kas grib un var dziedāt.
Kas tev darbā sniedz prieku?
– Mans elks bērnībā bija muzikālā audzinātāja bērnudārzā. To, ka pati mācīšu bērniem dziedāt un dancot, zināju jau sešu gadu vecumā. Uz to es virzījos mērķtiecīgi. Kad mācījos trešajā klasē, saņēmu mantojumu un nopirku klavieres. Beidzu skolu ar mūzikas novirzienu.
Man patīk strādāt ar bērniem, īpaši ar pašiem mazākajiem. Es labi apzinos, ka mūzikas nodarbības palīdz mazuļiem attīstīties, lai vēlāk viņi būtu aktīvi un radoši arī skolā. Un tas lauku bērniem ir ļoti svarīgi.
Kas tevi ikdienā traucē un kas iepriecē?
– Daudzas idejas bremzē materiālie apstākļi. Piemēram, pilnvērtīgam darbam trūkst sintezatora, mikrofona. Tomēr man prieks, ka pagasta padomes priekšsēdētājs nekad nav atteicis atbalstīt, ja kaut ko esmu lūgusi. Prieks arī par saprotošiem bērnu vecākiem.
Cilvēkā es augstu vērtēju pienākuma apziņu. Man ir jāzina, ka varu uz viņu paļauties. Ir gadījies, ka nojūk koncertprogramma tikai tādēļ, ka viens no tās veidotājiem nepaveic viņam uzticēto pienākumu.
Nav lielāka prieka, kad redzu un jūtu – bērni mani mīl. Vecāki mani atbalsta, vedot bērnus uz nodarbībām. Un tas jau ir daudz.
