Rakstnieks Sergejs Žuravļovs dzimis Bauskā. Beidzis pilsētas 2. vidusskolu un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Sergejs Žuravļovs strādā Bauskas vakara vidusskolā, māca vairākus priekšmetus.
Rakstnieks Sergejs Žuravļovs dzimis Bauskā. Beidzis pilsētas 2. vidusskolu un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Sergejs Žuravļovs strādā Bauskas vakara (maiņu) vidusskolā, māca vairākus priekšmetus.
Bauskas rakstnieka biogrāfija 1999. gadā tika publicēta Kembridžas Starptautiskā biogrāfiju centra 16. sējumā, kurā iekļauti 2000 pazīstamu mūsdienu rakstnieku dzīvesstāsti. Sergejam Žuravļovam piešķirta sudraba medaļa un diploms. Viņš varēs saņemt arī Starptautiskā biogrāfiju centra izdotā sējuma ekskluzīvu izdevumu.
Jūs rakstāt dzeju un prozu, pētāt pazīstamu kultūras darbinieku daiļradi. Kura nozare šķiet tuvāka?
– Esmu vairāk nekā 40 grāmatu autors. No tām piecas ir dzejoļu grāmatas. Pirms nedēļas nāca klajā jauns krājums «Oņegina sols Trigorskā». Izdevuma prezentācija notiks 26. februārī Rīgas 17. vidusskolā. Par Puškina daiļrades popularizēšanu viņa 200. jubilejas gadā nesen saņēmu Krievijas Rakstniecības akadēmijas apbalvojumu – medaļu «Izglītības un apgaismības atbalstītājam». Koncertzālē «Ave Sol» 4. februārī to pasniedza Krievijas Domes Tautiešu savienības pārstāvis. Šogad esmu nolēmis izdot vēl trīs dzeju krājumus. Tajos būs apkopota 90. gadu lirika.
Mani jau no bērnības ļoti interesē vēsture, tālab aizrautīgi nododos pētījumiem. Uzmanību saista spilgtas personības, dažādu kultūru mijiedarbība. Īpaši tas attiecas uz krievu un latviešu kultūras saistību un ietekmi. Pagājušajā gadā iznāca jauna grāmata «Šaļapins un Latvija».
Kāpēc izvēlējāties tik specifisku tēmu?
– Viss sākās ar pētījumu «Pokrova kapi Rīgā – senatnes piemineklis». Meklējot materiālus, atklāju, ka šajā kapsētā atdusas daudz slavenu cilvēku, piemēram, Šaļapina skatuves partneris, tenors Dmitrijs Smirnovs, Rīgas tirgoņu Muhinu dzimta. Šajā ģimenē dzimusi pazīstamā tēlniece Vera Muhina, skulptūras «Strādnieks un kolhozniece» autore. Uzzināju arī to, ka viņas māsīca bijusi pasaulslavenā operdziedātāja Leonīda Sobinova sieva. Arī viņš piedalījies viesizrādēs Rīgā.
Tas viss rosināja pievērsties spilgtākajam 20. gadsimta krievu dziedātājam Fjodoram Šaļapinam un meklēt faktus par viņa saistību ar Rīgu. Izlasīju visus iespējamos preses izdevumus, daudz strādāju arhīvos. Man laimējās satikt cilvēkus, kuru senči bijuši personiski pazīstami ar operdziedātāju. Krājumā publicētas arī unikālas fotogrāfijas no Šaļapina piecām viesošanās reizēm Latvijas Nacionālajā operā laikposmā no 1910. līdz 1934. gadam.
Vai turpināsit rakstīt par dziedātājiem, kuri Latvijā strādājuši vai koncertējuši pirmspadomju laikā?
– Noteikti. Man gribētos sameklēt ziņas par visām Latvijas operdziedātājām un Konservatorijas profesorēm. Iespējams, pievērsīšos arī Mūzikas akadēmijas profesora Gurija Antipova biogrāfijai. Neilgi pirms nāves viņš lūdza mani kļūt par savu memuāru izdevuma redaktoru. Operdziedātājs un pedagogs bija žirgts, pilns optimisma. Taču mēs tā arī nepaspējām vienoties par darbu, jo viņš pēkšņi atstāja šo pasauli.
Sergej, jūs esat audzis latviskā vidē, lieliski zināt latviešu literatūru. Vai ir kāds rakstnieks, kuru gribētos nosaukt par radniecīgu dvēseli?
– Protams, ka ir – Vilis Plūdons. Esmu par viņu uzrakstījis vairākas liriskas miniatūras, dzejoļus, atdzejojis ap 100 viņa vārsmu krieviski. Grāmatā «Pie Livonijas pilsdrupām» publicēts 50 Plūdoņa dzejoļu. «Lejenieku» apkārtni esmu izpētījis jau bērnībā, braucis ar laivu pa Mēmeli no turienes līdz Bauskai un atpakaļ. Reiz ziemā aizslēpoju līdz Beku mežam. Bija ļoti dziļš sniegs, visapkārt kupenas. Piepeši uz Plūdoņa kapa pamanīju sarkanu tulpju pušķi. Redzētais mani bezgala aizkustināja un rosināja sacerēt Plūdonim veltītu miniatūru.
Uztveru pasauli romantiski, tāpēc viņa dzeja man ļoti tuva. Dažkārt iedomājos, cik lieliski būtu uzrakstīt Plūdoņa «Mazā Anduļa pirmajām bērnības atmiņām» līdzīgu grāmatu.
Taču Bauska un tās apkārtne jūsu atmiņās būtu gluži citādāka nekā Plūdoņa laikā. Vai jūs mēdzat ļauties nostalģijai?
– Man patīkami kavēties atmiņās. Mūsu pilsētu nereti uztveru kā dzejas tēlu. Īpašas asociācijas man saistās ar Bauskas austrumdaļu. Bērnībā dzīvojām Korfa muižā. Ap to auga milzīgas lapegles, parkā lēkāja zaķi, bet dīķis bija karūsu pilns. Makšķernieki nāca no Mēmeles ar līdakām – brūnām kā zelts. Mani joprojām neatstāj vienaldzīgu gadalaiku maiņa, dzīvās dabas norises. Šīs detaļas vēlāk rod atspoguļojumu literāros darbos.
Ko jūs uzskatāt par Bauskas simbolu – Mēmeli, varbūt pilsdrupas?
– Droši vien mākslinieku iemīļotā vieta – senais pilskalns – vislabāk raksturo pilsētas īpatno vidi.
Esmu rakstījis daudz publikāciju par Bauskas pilsdrupām, cenšoties apvienot vides estētiku ar vēstures faktiem. Apbrīnoju Plūdoni un Edvartu Virzu, kuriem senvēstures fakti kļuva par daiļrades impulsiem. Vairākas manas poēmas veltītas Latvijas pilīm. Sižetā par Bauskas pili izmantotas sešas leģendas. Ar laiku vēsture kļūst par dzeju. Jā, man šķiet, ka vēsture un dzeja ir kā māsas.
Tomēr ikdienā ir maz poēzijas. Vai jūs neuztrauc fakts, ka politiķu aprindas Krievijā izplata aplamus apgalvojumus par Latvijas pamatiedzīvotāju naidīgumu pret cittautiešiem? Esat ar to saskāries?
– Man šķiet, ka politiķi radījuši nesaprašanās «ledāju», taču vairākums Latvijā dzīvojošo cilvēku domā pretēji. Protams, Rīga un pārējā Latvija ir atšķirīgi jēdzieni. Atsevišķu aizvainotu cilvēku grupu radītā spriedze galvaspilsētā izpaužas jūtamāk. Vide, kurā esmu audzis, bijusi īpaši labvēlīga. Latviešu kultūra bagātinājusi manas dzīves saturu. Tas allaž izpaudies arī literārajā darbībā.
