Lauktehnikā piecstāvu namā dzīvo pensionēti agronomi Ārija un Edgars Paozoli. Gluži vai neticami, ka možajam pārim 27. februārī jau zelta kāzas.
Lauktehnikā piecstāvu namā dzīvo pensionēti agronomi Ārija un Edgars Paozoli.
Gluži vai neticami, ka možajam pārim 27. februārī jau zelta kāzas. Tas noticis 1950. gadā, kad abi bija beiguši Saulaines lauksaimniecības tehnikumu. Viņa – kurzemniece, viņš – zemgalietis, piedzimis, izaudzis un darba mūžu nostrādājis tepat, Īslīces pagastā.
Vietējo meiteņu gan neesot trūcis, bet acīs un sirdī «iekritusi» ņiprā praktikante toreizējā Vārpas kopsaimniecībā.
«Tikko bijām apprecējušies un pēc pāris mēnešiem Edgaru iesauca armijā,» vēl aizvien ar smeldzi atminas Ārija. Jaunībā laiks velkas vēža gaitā, un nav grūti iedomāties, cik garš izvērties Edgara dienests – trīs gadi un desmit mēnešu. Ārija strādājusi Zemes ierīcības pārvaldē Rīgā, bieži un ilgstoši komandējumi pa visu Latviju kliedējuši vientulības izjūtas.
Edgars apgalvo, ka vēstules rakstījis katru dienu. Ārija: «Es tās esmu saglabājusi, vienvakar abi vēstules pārskatījām…» Edgars: «…Un tu brīnījies, vai es tiešām tā esmu varējis uzrakstīt!»
Dzīves raksti
Gan Ārija, gan Edgars cēlušies no Ulmaņlaiku jaunsaimnieku ar četriem bērniem svētītām ģimenēm. Edgara tēvam Jūlijam Paozolam bijuši 55 gadi, kad divus mēnešus pēc aresta viņš gājis bojā Ufas lēģerī 1945. gadā. Kapa vieta, tāpat kā tūkstošiem latviešu, – nezināma.
Liktenis iekārtojis tā, ka Paozolu ģimene piedzīvojusi gan sadzīšanu kopsaimniecībās, gan tikpat brutālu to izārdīšanu. «Pēdas» bijušo lielfermu, citu kopēku drupu un aizlaistu tīrumu veidā redzamas vēl tagad. «Man sāp tas, ka zeme paliek neapstrādāta,» sūrojas Ārija. Tas izteikti esot redzams, pie meitas uz Latgali ciemos braucot. «Esmu pārliecināts, ja tas nebūtu noticis, Latvija tagad būtu bagāta valsts,» spriež Edgars Paozols. «Es nenožēloju neko no tā, kas bijis. Man neviens nav sejā spļāvis vai ar pirkstu rādījis. Centāmies izaudzēt lielāku ražu, lai cilvēki vairāk saņemtu par izstrādes dienu. Arī par šo laiku nesūdzos. Man ir kauns par gaušanos, ka jādzīvo nabadzībā. Ja tikai nav slinkums, izeju atrast var.»
Edgara dzīves stāstā ierakstīti vairāki amati. Viņš bijis gan apvienotās lielsaimniecības galvenais agronoms, arī tās priekšsēdētājs un ciema padomes priekšnieks. Savukārt Ārija visus darba gadus, kopš atnākusi vīram līdzi uz Ļeņina kopsaimniecību, bijusi sēklkopības agronome. Viņas aiziešanu pelnītā atpūtā pasteidzinājuši… mazbērni.
Mūža jēga
Ja zelta kāzās Paozolu ģimenē Lauktehnikā sabrauktu abu māsas un brāļi, meita un dēls ar ģimenēm, dzīvoklī vietas nepietiktu. Visbiežāk jādomā par meitas Liānas ģimeni, kas dzīvo vistālāk – Dagdas tuvumā, Andrupenes pagastā. Meita mācījusies Lauksaimniecības universitātē, bet strādājot par pagasttiesas priekšsēdētāju. Arī znotam algots darbs. Tomēr, lai izskolotu trīs bērnus, nākoties turēt saimniecību ar zemi un lopiem. Dēls Aigars, tālbraucējs šoferis, un vedekla Dace, sieviešu ārste, dzīvojot gandrīz vai rokas vēziena attālumā, tāpēc bieži vecvecākus apciemojot abas mazmeitas. Garlaicību Paozoli neizjūtot. Edgaram – rūpes par zemi, mantojumu no mātes, Ārijai – apgādāt lielus un mazus ar zeķēm, džemperiem un cimdiem un, protams, uzturēt mājīgumu trīsistabu dzīvoklī. «Ar savu mūža izvēli esmu apmierināta, mums ir izauguši labi bērni, par viņiem raižu nav,» aizgājušos gadus raksturo Ārija.
Uz prozaisko jautājumu, vai piecdesmit gados Ārija un Edgars Paozoli viens otram nav kļuvuši apnicīgi, Edgars pārliecinoši atteic: «Mēs vēl gribētu simt gadu būt kopā.» Ārijas acīs lasāms – viņa domā tāpat.
