Viss notika tajā nelaimīgajā 3. februāra vakarā, kad bijām apbedījuši savu dēliņu Aigaru Niri.
Viss notika tajā nelaimīgajā 3. februāra vakarā, kad bijām apbedījuši savu dēliņu Aigaru Niri. Mans vīrs Arnolds, nevarēdams pārciest smago zaudējumu, sabruka. Pie mums bija palikusi māsa Austra Ālmane un viņa prata vīru atdzīvināt, sniedzot pirmo palīdzību. Grūti atrast vārdus, kā viņai pateikties.
Liels, liels paldies ģimenes ārstam Pēterim Igaunim un feldšerei Annai Želtkovskai. Tiklīdz piezvanīju, dakteris jau bija uz ceļa dēlam Vilnim pretī. Ārsts visu apsvēra, rīkojās mierīgi, ātri un precīzi. Vienīgi pamanīju, ka piere viņam bija nosvīdusi.
Dakteris Igaunis nolēma, ka tomēr jāsauc ātrā palīdzība. Pirmo reizi redzēju tik atsaucīgus mediķus, viņi mūs veda uz Bauskas slimnīcu. No sirds viņiem pateicos tagad, jo tobrīd uztraukumā nebiju spējīga neko sacīt. («Bauskas Dzīve» noskaidroja, ka šis paldies pienākas Iecavas slimnīcas neatliekamās palīdzības dienesta feldšerei Ārijai Krūmiņai un šoferim Aivaram Šimiņam.)
Bauskas slimnīcas terapijas nodaļā mūs sagaidīja jaukā daktere Marija Bosko. Viņa prata mani nomierināt, dodot ticību, ka vīrs atlabs. Tā arī notika, par to liels paldies visiem slimnīcas šīs nodaļas darbiniekiem.
V. NIRE
Vecumnieku pagasta «Rancēnos»