Rolands Štendenbergs, pēc profesijas šoferis un autoremontatslēdznieks, pirms divpadsmit gadiem kopā ar sievu Ināru un vecāko dēlu Edgaru no Rīgas pārcēlās uz Bārbeles pagasta «Andriņiem».
Rolands Štendenbergs, pēc profesijas šoferis un autoremontatslēdznieks, pirms divpadsmit gadiem kopā ar sievu Ināru un vecāko dēlu Edgaru no Rīgas pārcēlās uz Bārbeles pagasta «Andriņiem». Tā piepildījās Rolanda sapnis – savs stūrītis zemes laukos un māja pie ezera. No abiem vecākiem, motosporta veterāniem, sportisko garu pārmantojis septiņgadīgais Andris. Viņš pirmoreiz «mocim» pie ragiem ķēries trīs gadu vecumā un nu jau ir paguvis apliecināt prasmi motobraukšanā 50 kubikcentimetru klasē arī aiz Latvijas robežām.
Štendenbergu ģimenes fotoalbumā skatāms kāds «vēsturisks» attēls – Andris nepilnu četru gadu vecumā ar «knupi» mutē, bet jau stūrē mopēdu. Rolands teic, ka viņa puika ir pats jaunākais censonis Latvijas motosporta vēsturē.
Bērns un motosports. Kā tos var apvienot?
Pie konkrēta sporta veida cilvēks jāsāk radināt, tiklīdz viņš sācis staigāt. Katram ir kāds talants, tas tikai laikus «jāuzķer» un jāattīsta. Desmit, piecpadsmit gados sākt trenēties motokrosā vairs nav vērts – tas jau ir «pensionāra» vecums. Protams, pirms sākt nopietni sportot, jāpārbaudās pie ārsta, jo katram ir savu fizisko spēju robeža. Nav tā – jo vairāk es dēlu dzīšu trenēties, jo panākumi būs labāki. Ļauju Andrim pašam izvēlēties, kad un cik bieži trenēties.
Motosportā laikapstākļus neizvēlas – sniegs, lietus vai krusa –, ir jābrauc. Tas audzina raksturu. Andris teic, ka viņam neesot bail braukt. Taču es zinu, ka bailes ir. Arī man tā bija. Jo tuvāk starta brīdis, jo uzvilktāki nervi. Tikai tad, kad dots starts, bailes pazūd un uz aptuveni desmit minūtēm domas un spēki koncentrēti vienīgi braucienam.
Daudz laika un pūļu jūs noteikti veltāt treniņiem.
Braukšanu apgūstam tāpat kā grāmatu – pamazām, lappusi pēc lappuses. Lai mazu bērnu palaistu trasē, pirms tam visas iemaņas jāapgūst atsevišķos posmos. Vispirms jāiemācās pareizi sēdēt uz motocikla. Tā apgūšanai vien vajadzīgs vismaz mēnesis. Tad seko pārējais – kā līkumā noturēt līdzsvaru, kādā leņķī «likt ārā» kāju. Meistarība krītas, ja ietur pauzes. Tādēļ Andris šoziem aktīvi piedalījās mačos Igaunijā, kur, atšķirībā no Latvijas, motokross notiek arī ziemā. Kopš Andris sācis braukt, gandrīz vai katru nedēļas nogali dodamies uz kādām sacensībām.
Raksturo, lūdzu, spēkratu, ar kuru Andris brauc pašlaik!
Izņemot rāmi, viss pārējais ir no itāliešu «LEM» mopēda. Braucamo komplektēt palīdzējis motosporta veterāns Ainārs Karro. Dzinēju gatavojis bijušais motosportists Ēriks Blūms. Viņš spējis «izspiest» no mazā motoriņa ap 11 zirgspēku lielu jaudu. Lietojam 98. markas benzīnu un speciālas eļļas. Daudzi jauc benzīnu uz pu- si ar aviodegvielu. Šā- du «kokteili» tomēr neesam izmēģinājuši, jo pastāv risks «nokaut» motoru.
Mūs daudz atbalsta mehāniķis, bārbelietis Andrejs Šimēns, viņš parasti dodas līdzi arī uz sacensībām. Pārējā laikā mehāniķa un trenera pienākumus pildu es.
Kādi ir jūsu tuvākie plāni?
Esam nolēmuši šovasar vingrināties pie Latvijas izlases trenera Andra Bārbaļa. Viņš līdz pasaules čempiona barjerai ir «aizvedis» motosportistu aprindās pazīstamo Lauri Freibergu, kurš tagad brauc 250 kubikcentimetru klasē un ir sameklējis sponsorus. Varbūt kādu nopietnu sponsoru atradīs arī Andris. Pašlaik mums palīdz vienīgi motoklubs «Elkšņi». Ar tā atbalstu tikām pie specializēta autobusiņa, ar ko braukt uz mačiem.
Kā izjūtat līdzjutēju atbalstu?
Vēlos pateikties Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolai, kas mani un Andri izvirzīja «Latvijas jaunatnes sporta laureāta ’99» apbalvošanai. Patīkami, ka mūsu centieni nav palikuši bez ievērības. Tomēr ir skaidrs, – ar entuziasmu vien «kalnus gāzt» nevarēsim. Nesaprotu, kādēļ valstī, kura ir pazīstama ar pasaules čempioniem motokrosā, šis sporta veids joprojām netiek pienācīgi novērtēts un atbalstīts.
Kad tu, Roland, «saslimi» ar motokrosu?
1973. gadā, kad man bija pilni četrpadsmit. Dzīvoju Ziepniekkalnā, netālu atradās automoto trase. Reiz turp aizbraucu ar savu «voshodu» tieši tad, kad trenējās Bērnu un jauniešu automoto sporta skolas audzēkņi. Mani aicināja pamēģināt, un kopš tā laika līdz pat dienestam 1980. gadā braucu ļoti intensīvi. Esmu startējis visās klasēs. Atceros, kā vēl 1991. gadā Dobeles rajona Naudītē kopā ar kantētāju bārbelieti Gunāru Miezīti «paņēmām» sesto vietu «blaķenēs». Turklāt esmu piedalījies enduro jeb daudzdienu braucienos, skijoringā (ziemas sporta veids, kurā motobraucējs aiz sevis velk slēpotāju – J. F.). Apmēram trīs gadus 350 kubikcentimetru klasē turējos pirmajā vietā Latvijā. Nozīmīgs periods manā dzīvē bija laiks, ko pavadīju Rīgas radio rūpnīcas komandā. Tur iepazinos ar Ināru. Arī viņa bija aizrāvusies ar motosportu – patika braukšana un ātrums. Ināra ir sporta meistara kandidāte motokrosā. Man izdevās «uzkāpt» līdz PSRS sporta meistaram.
Kas motokrosā ir mainījies kopš septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem gadiem?
Tolaik braucām tikai ar sociālisma valstīs ražotu tehniku. Iespējams, ka tādēļ pašlaik mūsu līmenis Eiropā ir visai zems. Manā laikā treniņos centās galvenokārt panākt fizisko izturību. Biežāk gadījās traumas, jo sportistiem nebija nekādu aizsargbruņu, kā tas ir tagad. Atceros, PSRS meistarsacīkstēs Talsos startā izrāvos visiem priekšgalā. Pirmajā līkumā «nostiepos» gar zemi, viss bars man pāri. Vēlāk kolēģi, aplūkojot riepu nospiedumus uz muguras, secināja: «Pāri pārbraukuši trīs. Viens normāli, otrs nobuksējis, trešais pašās beigās nobuksējis.» Tagad motokrosā ir lielāki ātrumi, bet arī speciāli aksesuāri – bruņas, brilles, cimdi, smalki tiek izkopta braukšanas tehnika.
Vai kādreiz esi nožēlojis izvēli braukt ar «āzīti», dzīvot laukos?
Nožēlojis varbūt esmu tikai stūrgalvību, kuras dēļ savulaik netiku uz sacensībām ārzemēs. Nestājos komjaunatnē, lai gan mani visādi kaunināja un baidīja, ka netikšot galvenajos amatos. Es parasti atbildēju, ka neesmu tik labs cilvēks, lai varētu būt komjaunietis. Varbūt spītība un trakulība man raksturā, nezinu. Neaizmirsīšu 1976. gada Ziemassvētkus Rīgā, kad es un daži klases biedri atceļā no baznīcas aizdedzinājām un nolikām svecītes pie «Mildiņas». Protams, ātri vien mūs «savāca», bija nopietna izskaidrošanās ar «stūra māju».
Kad atnācām uz Bārbeli, kopām cūkas, audzējām dārzeņus. Tolaik, salīdzinot ar pilsētu, laukos varēja dzīvot zaļi, vajadzēja tikai šiverēties. Pašlaik man pieder pāris smago automašīnu. Tās izīrēju kravu pārvadājumiem, ja vajag, braucu pats. Brīvos līdzekļus ieguldu, manuprāt, visdrošākajā «bankā» – Andra sportiskajā izaugsmē.
Sarunājies
