Neprātīgā ātrumā diena seko dienai. Laiks, pavasara vēsmu sevī sajutis, steidzas kā no kalna ripojoša sniega lavīna – kusdams, izgaisdams un niekos iztērēdamies.
Neprātīgā ātrumā diena seko dienai. Laiks, pavasara vēsmu sevī sajutis, steidzas kā no kalna ripojoša sniega lavīna – kusdams, izgaisdams un niekos iztērēdamies. Nav laika visu paveikt, redzēt, uzzināt, aiziet. Nav laika, varbūt arī spēka visam izsekot līdzi. Tad rodas kompleksi, pārņem drūmā savas nespēšanas un nevarēšanas apjauta. Nereti tā materializējas skarbos vārdos, sev un citiem netīkamos darbos. Bet varbūt nevajag tik ļoti steigties, censties visu iepazīt, izzināt un saprast. Vajag apstāties, izkāpt no elektronisko jaudu pārkurinātā laika ātrvilciena un gluži vienkārši dzīvot. Vienu dienu nodzīvot.
Varbūt to sākt šodien, kādreiz tik populārajā sarkano tulpju dienā. Toreiz tās, ķīmisko preparātu un mākslīgā apgaismojuma izspīdzinātas, vāri šūpojās gaiši zaļajos kātos. Mums, dāvinātājiem, tas šķita atbilstīgi un pašpietiekami valsts un kalendāra dotajai norādei. Jūs, saņēmējas, to uzskatījāt par saprotamu, arī mīļu pavasara un varbūt arī sirds sveicienu. Ziedu un mazas dāvaniņas saņemšanai sekoja atbildes mielasts, kura kopīgajās norisēs ieskanējās jautrības un bezbēdības balss. Nereti piespiedu pasākums izvērtās jaukā dienas notikumā.
Vakar kolēģe it kā garāmejot izteica frāzi: «Vai bijušajā Sieviešu dienā vīrieši mūs, kā agrāk, apsveiks?» Varbūt veltīsim šo dienu mīlestībai. Apturēsim laiku, izmuksim no trakās pasaules steigas, pasmelsim pavasara gaismas starā un kā savulaik Aspazija skaļi un pārliecinoši pavēstīsim: «Ak, aplaimot es spētu tad visu pasauli!» Dalīsim mīlestību, skūpstus, smaidus pa labi un pa kreisi. Metīsimies neprātīgajā prieka un labsirdības jūtu uzbangojumā. Lai paliek neslaucīta istaba, nelasīta rīta avīze, lai iet bērni uz skolu nemazgātām mutēm un govs pietaupa pienu vakara slaukumam. Lai neprāts izzied savus kaisles, neapvaldītības ziedus, lai tie aizstāj pašmāju neuzziedinātās tulpes, ievestās rozes un mākslīgi sasmaržinātās neļķes. Darīsim priecīgus, laimīgus un apmierinātus apkārtējos un paši izjutīsim šīs baudas vienreizīgumu. Varbūt tad spēsim pateikt, ka šo dienu esam nodzīvojuši.
Skaistajā mīlestības ziedu dienā radīsim vārdus un veltīsim skūpstus tikai viņai – savai vienīgajai:
«Visas pasaules puķes bez plūkšanas
es tev vienīgai, vienīgai dāvinu
un tev sargādams pāri kā lūgšana
trakās pasaules debesīs stāvu…»
Neskoposimies ar mīlestību šodien. Arī kopš mūsdienu tikumu noteiktās mīlētāju dienas pagājušas jau trīs nedēļas. Bet ir lietas un dziņas, kuras palaikam jānodarbina, lai neierūsē.
Lai jums visām šodien pietiek mūsu mīlestības!
