Sarūgtinājums, ko pārdzīvojusi kāda pusaudža māte, liek domāt par to, kā ģimeņu pārticība vai pieticība, bagātība vai trūkums ietekmē bērnus.
Sarūgtinājums, ko pārdzīvojusi kāda pusaudža māte, liek domāt par to, kā ģimeņu pārticība vai pieticība, bagātība vai trūkums ietekmē bērnus.
«Es tevi ienīstu!»
Kādu dienu, atnākot no darba, Janīna atradusi 11 gadu veco dēlu izmisīgi raudam. Varējis just, ka Kaspars raudājis jau krietnu laiku. Māte centusies dēlu mierināt un iztaujāt, domādama, ka zēns sasities vai cietis no kāda pāridarītāja, pa ceļam no skolas uz mājām aplaupīts vai piekauts. Piepeši Kaspars pacēlis galvu, savilcis delnas kulaciņos un sācis uz māti kliegt: «Es tevi ienīstu, es tevi ienīstu, jo tev nekad nav naudas, ko man iedot! Tu esi pie visa vainīga, tu! Es vienīgais nebraukšu kopā ar klasi ekskursijā, jo tu par to nevari samaksāt. Un es neiešu vairs uz fizkultūras stundām, jo citi smejas par manu veco sporta tērpu un caurajām botām.» Zēns kliedzis, raudājis, bet māte klausījusies un izmisumā klusējusi.
Nepietiek pat ikdienas vajadzībām
Uzticot savas sāpes redakcijai, skolēna māte atzina, ka viņa tobrīd jutusies kā paralizēta. Nekad agrāk šādu konfliktu mājās nav bijis. Kaspars parasti bijis mīļš pret mammu, uzticējis viņai savus mazos noslēpumus, prasījis padomu. Strādājot par nelielu algu bērnudārzā, Janīna visādi centusies, lai dēls nejustos sliktāks par pārējiem bērniem. Tomēr, zēnam strauji augot, kļuvis grūtāk iztikt, biežāk vajadzējis jaunas drēbes un apavus. No šķirtā vīra piedzītie alimenti pienākuši arvien retāk, bet iespēju piepelnīties kļuvis mazāk.
Pēc smagās vārdu pārmaiņas māte šoreiz vēl pratusi atrast ceļu uz dēla dvēseli, lai samierinātos. Par naudu runājuši arī iepriekš, bet tagad Janīna nopietnāk dēlam centusies izskaidrot, cik viņa nopelna, cik tērē abu uzturam, cik maksājusi malka, cik klepus zāles un vitamīni dēlam. Māte prasījusi zēnam padomu, no kā lai atsakās, ko lai nepērk. Mulsi klusēdami, abi palikuši domājot un īstu atbildi tā arī nav raduši, jo sapratuši, ka naudas nepietiek pat ikdienas vajadzībām.
Kā akmens no kalna
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekle, Saeimas deputāte Aida Prēdele nesen sarunā uzsvēra, ka bērni un pusaudži sevi nepārdod, asus piedzīvojumus meklējot vai labas dzīves dēļ. Daži šo ceļu sāk, nabadzības spiesti. Jebkura vardarbība, īpaši seksuālā, atstāj drausmīgas sekas apziņā. No atmiņām par pārdzīvoto nekad neizdodas atbrīvoties.
Kāds puisis, uzticot deputātei savus pārdzīvojumus, atklājis, ka liela nozīme bijusi naudai. Viņš mācījies tehnikumā, kad uzaicināts uz kādu pasākumu un pēc tam seksuāli izmantots. Jaunietim iedots 50 latu. Puisis mocījies riebumā pret sevi. Taču 50 latu… Tas bijis gandrīz divtik daudz, cik viņam mēneša uzturam varējuši iedot attālā mazpilsētā dzīvojošie vecāki. Zēns dažas dienas kārtīgi un garšīgi paēdis, nopircis jaku un centies aizmirst notikušo. Kādu vakaru atskanējis telefona zvans ar piedāvājumu, ka… esot darbiņš. Un atkal – 50 latu.
Kā akmens no kalna viņš esot ripojis lejup uz bezdibeni. Divas reizes mēģinājis izdarīt pašnāvību, lietojis alkoholu, mazliet narkotikas, bet tas nav palīdzējis. Puisi nomācot arī atziņa, ka viņam nekad nebūs ģimenes, bērnu, jo veidot attiecības ar pretējo dzimumu viņš vairs neesot spējīgs. Aida Prēdele pārdomu brīdī secināja, ka neviena māte nevar būt droša, ko puisis vai meitene sastaps ceļā uz patstāvību, prom no mājām, svešos ļaudīs. Arvien būs jādomā, kā viņi izturēs smago pārbaudījumu ar naudu, kuras vieniem nav, bet citiem ir tik daudz, ka iegribām nav robežu.
