Turpinām iztirzāt tēmu par problēmām šķirtajās ģimenēs. Joprojām gaidām lasītāju vēstules un pateicamies par atsaucību tiem, kuri iesaistās diskusijās.
Turpinām iztirzāt tēmu par problēmām šķirtajās ģimenēs. Joprojām gaidām lasītāju vēstules un pateicamies par atsaucību tiem, kuri iesaistās diskusijās.
Par šķirtā tēva lomu man ir savs viedoklis.
Audzinu trīs bērnus. Ar vīru esam šķīrušies trīs gadus. Diemžēl pēc ģimenes iziršanas nav izdevies bērniem un tēvam turpināt uzturēt attiecības. Vīrs pēc šķiršanās gluži vienkārši pateica, ka nezinot, kā šādā situācijā rīkoties, ko bērniem teikt.
Tikšanās reizes kļuva arvien retākas – tētis ar savu klātbūtni mūs pagodināja tikai pāris reižu gadā – bērnu jubilejās un citos lielākos svētkos. Tad arvien retāk un retāk, un retāk…
Pagastā bija sākušas izplatīties runas, ka bijušais vīrs stipri dzerot. Neticēju, jo, kad viņš dzīvoja ģimenē, alkoholu nelietoja vispār, pat šampanieti Vecgada vakarā ne.
Pēc ilga laika mūsu tētis atnāca ciemos. Meitai bija vārdadiena. Atnesa kūku, dāvanu un… arī pudeli šņabja un alu. Sāka dzert – vienu glāzīti, otru, trešo. Beigās aizmirsa, kāpēc vispār atnācis. Es neizturēju. Pateicu visu, ko par viņu domāju.
Uzskatu, ka nevar tikai ar mīlestību un cieņu «vilkt dzīvi», jārūpējas arī par bērniem. Ja to nevar – labāk netraucēt viņus vispār.
Ar cieņu – LASĪTĀJA
