Pēc mēneša varbūt jau ravēsim zemenes, zāle būs zaļa un ievas riesīs pumpurus. Pavasaris mēdz atnākt dažās dienās. Nekas un neviens dabas varai nespēj turēties pretī. Kur nu vēl cilvēka sirds, kas vairāk par visu vēlas mīlēt un just mīlestību.
Pēc mēneša varbūt jau ravēsim zemenes, zāle būs zaļa un ievas riesīs pumpurus. Pavasaris mēdz atnākt dažās dienās. Nekas un neviens dabas varai nespēj turēties pretī. Kur nu vēl cilvēka sirds, kas vairāk par visu vēlas mīlēt un just mīlestību.
Ārzemju ekonomikas pētnieki jau pirms pārdesmit gadiem secinājuši, ka laimīgam būt nav tikai katra indivīda paša darīšana. Priecīgs un apmierināts cilvēks strādā labāk, ir jaukāks saskarsmē ar citiem, sekmīgāks uzņēmējdarbībā. Tomēr ieteikums mīlēt citus un sevi tik vienkārši nav izpildāms. Laimi taču nevar nopirkt kā vitamīnus aptiekā, to nevar sarīvēt kopā ar kāpostiem un ēst trīs reizes dienā salātos.
Vienam būt nav labi.
Jūtot sabiedrības pasūtījumu, iepazīšanās firmas Latvijā sakuplojušas kā pieneņu ceri. Īpaši vilinoši ir piedāvājumi, kuros ārzemju vīrieši vēlas iepazīties ar mums – Baltijas sievietēm. Viņi nebūt nav traki pēc Zemgales brunčiem un Lielvārdes jostu rakstiem. Daudz vairāk viņi novērtē šejienes vidēja vecuma sieviešu praktisko kalumu. Teikas par mūsu izturību un čaklumu pasaulē ir pazīstamas.
Skandināvijā, Anglijā, Īrijā dzīves laimi atradusi ne viena vien vasaras viesstrādniece no Latvijas. Viņas ir stāstījušas, ka atzinība un mīlestība neatnāk viegli, to iemanto, sūri strādājot. Darba devējiem un vēlākajiem jaunajiem radiem par pārsteigumu, viņas prot visu. Cepešus un kūkas cep, apkaltušu baltmaizīti neizmet, ada, lāpa un pat gludina (!), lērumu trauku spēj nomazgāt ar rokām. Ja vajadzēs, viņas salabos izdegušus elektrības korķus, apmainīs blīvi krānam, drošinātājus televizoram, nodīrās trusi, izravēs rožu dobi un iestums apstājušos automašīnu. Ar vienu roku auklē bērnu, ar otru maisa putru, vienlaikus uzturot sarunu ar saimnieka viesiem.
Ikdienā būdami līdzās emancipētām cīnītājām par dzimumu līdztiesību, ārzemju vīrieši Latvijas pelnrušķītes priekšā kūst kā saldējums, jo kaut ko tāādu turienes sievietes jau sen vairs nespēj. Laimīgs ir gadījums, ja izpalīdze iepatīkas saimniekam, kurš tiešām ir juridiski brīvs. Citādi abpusējās simpātijas var vienīgi salauzt sirdi. Oficiālās laulības saites eiropiešiem ir svētas ne tikai garīgā ziņā. Tiesības uz kopīpašumu regulē laulības līgums. Tajā paredzētie zaudējumi ir pārāk nopietni, lai traki samīlējies «onka» savu mīļoto vestu uz būdiņu Alpu mežā.
Bet… Lielākoties arī mūsu sievietes nav īsti brīvas. Peļņā uz ārzemēm viņas dodas, lai nopelnītu, jo mājās gaida bērni, parādi un nepiepildīti sapņi. Kāds dānis man nesen atzinās, ka ļoti gribējis, bet tā arī nav spējis uzsākt romantiskas attiecības ar sievieti no Baltijas. Mulsinājušas viņas skaistās, skumjās acis. Kā izbiedētai stirnai.
