«Pensionēts skolotājs bez darba nepaliek. Viņš allaž atrod skolēnus, kurus mācīt,» spriež Aina Podniece Dāviņu pagasta «Muceniekos».
«Pensionēts skolotājs bez darba nepaliek. Viņš allaž atrod skolēnus, kurus mācīt,» spriež Aina Podniece Dāviņu pagasta «Muceniekos».
Viņas pašreizējie «audzēkņi» ir suņi Dingo un Lācītis, kaķis Muris.
Prot vienu svešvalodu
Aina iemācījusi dzīvniekus lēkt caur stīpu. Atrakcija viņiem ļoti patīk, turklāt tie zina secību, kādā jārāda «cirks». Vispirms lec lielais Dingo, viņam seko graciozais pinkainis Lācītis, atrakciju noslēdz laiskais Muris. Viņam gan ir attaisnojums, jo runču pavasara kaujās gadījies savainot ķepu. Pēc lēciena kustoņi saņem cienastu – mazmazītiņu gaļas vai desas gabaliņu. Taču Dingo zina, ka vispirms jāapsēžas un kārtīgi jāpasniedz dresētājai labā ķepa. Lācītim pēc balvas jāpastiepjas ar taisnu muguru un paceltām priekšējām ķepiņām. Turklāt komandas tiek izteiktas vācu valodā: «Sitzen, bitte!»
No Mura daudz netiek prasīts, jo desu vai gaļu viņš neuzskata par izsmalcinātu barību. Ja katrreiz piedāvātu zivs gabaliņu, varbūt Muris kļūtu centīgāks.
Trijotnei ļoti patīk demonstrēt savu prasmi, kad mājās ierodas ciemiņi. Atrakcijas vislabāk izdodas pagalmā, jo istabas grīda ir slidena.
Drupās sēž kaķenīte
Savu mājdzīvnieku dzīvesstāstus Aina Podniece pārzina tikpat labi kā bijušo audzēkņu biogrāfijas. Dingo pirms pieciem gadiem uzdāvinājuši kaimiņi. Suņa māmiņa tur dzīvojot joprojām un esot nikna. Par Dingo to nevarētu teikt. Lācītis, kurš atgādina pūdeli, «strādājis» Vecsaules pamatskolā. Savulaik Ainas Podnieces kolēģe ieradusies darbā ar brīnumskaistu rozā nokrāsas kucēnu. Ilgi nevajadzējis domāt, kur viņš atradīs mājvietu.
Muris šajā trijotnē visjaunākais, viņam ir trīs gadi. Ar Mura mammu Mīci Podnieku ģimenei saistīts kāds īpašs stāsts. Kad 1990. gadā viņi ieradušies mantotajā īpašumā, drupās sēdējusi pelēki strīpaina kaķenīte. Neviens nezina, no kurienes viņa ieradusies. Šķitis, ka dzīvnieciņš pacietīgi gaida saimniekus. Podnieki to uztvēruši par labvēlīgu zīmi. Mīce joprojām dzīvo «Muceniekos».
Noder basketbola groza stīpa
Mācīt dzīvniekiem vienkāršus dresūras paņēmienus Ainu Podnieci mudinājusi nejaušība. Sētā viņa pamanījusi koka stīpu – pamatni grozu pīšanai – un atcerējusies bērnību. «Kustoņi ļoti ātri saprata, kas darāms, un ar milzīgu azartu piedalījās spēlē. Toreiz mājās talcinieki ēda pusdienas. Sameklēju saviem jaunajiem «skolniekiem» visgaršīgākos kumosiņus,» stāsta aizgādne. Pēc tam dzīvnieki paši atgādinājuši, ka laiku pa laikam Ainai jāpaņem rokā stīpa. Atrakciju priekšmets reiz pazudis, taču pagalmā atradies vēl labāks – basketbola groza vecā stīpa.
Valodu saprot arī vistas
Šonedēļ Mucenieku mājās iegriezusies Vecsaules pamatskolas bērnu grupa. Mācību iestādē notikusi projektu nedēļa, un skolēni intervējuši pagastā populāras personas.
Līdz 1968. gadam Aina Podniece strādājusi par skolotāju Bruknas skolā, bet no 1969. līdz 1993. gadam – Vecsaules pamatskolā. Viņa mācījusi latviešu valodu un literatūru.
Ainas Podnieces bērnība pagājusi Rugāju pagasta «Forstejās». Viņas iemīļotākie mājdzīvnieki bijuši kumeļi. Meitēns brašumā pārspējis puikas, jo iemanījies uzrāpties jauno zirdziņu mugurā un jāt.
«Mucenieku» sētā nedzīvo tikai suņi un kaķi. Podnieki tur govis, trušus, vistas. Ainas Podnieces radiniece Herta Mačena stāsta: «Viņa prot sarunāties ar katru dzīvu radību. Kad Aina aizbrauc uz pilsētu, govis ganībās kļūst tramīgas un lūkojas uz lielceļa pusi. Man šķiet, pat vistas saprot viņas valodu un ļaujas paņemt klēpī.»
