Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, 25. marts, īpašs datums ir vairāk nekā 800 izsūtītajām personām, kuras pašlaik dzīvo Bauskas rajonā.
Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, 25. marts, īpašs datums ir vairāk nekā 800 izsūtītajām personām, kuras pašlaik dzīvo Bauskas rajonā.
Īslīces pagasta iedzīvotājai Ritai Sungurovai tautas sāpju dienā ir arī dzimšanas diena. Apaļo jubileju viņa svin pie meitas Madonas rajona Ērgļu apkaimē.
Rita, lai kā gribētu, nespēj noslēpt smeldzi, kas dzimšanas dienā gruzd dziļi sirdī. Atmiņā ir 1949. gada 25. marta rīta stunda. «Piecpadsmit minūtēs mums vajadzēja sarīkoties braukšanai tālajā ceļā. Ko tajā satraukumā varēja pagūt? Kaimiņiene Ināra Darmane man paspēja iedot rauga pankūkas ar zapti un zirņu kulīti,» atceras īslīciete. No Lepšu mājām uz Sibīriju aizveda četrus bērnus, arī meitenīti invalīdi, vecākus un vecvecākus. Ģimene nokļuva Omskas apgabala Tjukaļinskas rajonā un pārdzīvoja tikpat smagas dienas kā pārējie izsūtītie. Vecomāte, mammiņa no svešuma vairs neatgriezās. Rita joprojām glabā ierāmētu māmuļas fotogrāfiju, kas sargāta un saudzēta pusgadsimtu ilgi. No bēdām mamma Sibīrijā saslima ar nedziedināmu kaiti.
Laiks tikai pamazām dzēš pārestības un netaisnības izjūtu. Lepšu ģimenei bija 25 hektāri zemes un pāris gotiņu. Ko viņi bija nogrēkojušies pret padomju varu? R. Sungurova izlīdzinoši saka: «Dievs visu redz, un viņš arī spriedīs tiesu.»
Rita kopj dārzu un audzē puķes, lai postu tuvinieku dusas vietu Važītes kapos. Tur viņa apciemo arī vīru, kurš, vēl būdams dzīvs, daudzreiz sieviņai sacījis: «Tu man esi kā traktors, kā arkls un kuļmašīna…» Neviens darbs Ritai nav bijis par grūtu, jo strādāt vajadzējis jau no trīspadsmit gadu vecuma. Sibīrijā viņai ierādīts darbs lopu fermā. Pusaudze viena ar rokām izslaukusi 19 govju, un tik labi, ka viņu godājuši par pirmrindnieci, piešķirta zvaigznīte. Vecākajām sievām bijusi skaudība par meitēna
varēšanu.
Atgriezusies tēvzemē, Rita ilgus gadus strādājusi lopkopībā. Tagad rūpējas par mazbērniem. Dēla Valda jaunākajai meitiņai Ieviņai aizvakar apritēja pirmais mēnesis. Vecmāmiņas labestības pietiek četrām mazmeitām un diviem mazdēliem. Omītes vārds dots vienai mazmeitai, un bieži vien līdzās ir abas Ritas.
Īpašuma lietas sakārtotas tā, ka dēla ģimene jūtas kā Lepšu māju saimnieki. Ēkā vēl turpinās remonts, bet vasarā Valdis, sieva un meitas saimnieko dzimtas sētā. R. Sungurova domā, ka varbūt arī viņa no daudzstāvu nama dzīvokļa reiz pārcelsies uz Lepšām. Tur taču ritējušas bērnu dienas.
Lai cik smagas bijušas sāpes, kad zaudēti tuvi cilvēki, Rita allaž spēku radusi pati sevī. «Par spīti visam, manī turas optimisms. Pie sevis domāju –, ko cits var līdzēt, visas bēdas pašai jāpārvar.»
