Īslīces pagasta zemniekam, Ciemiņu māju saimniekam Aivaram Mežezeram, šodien ir 55. dzimšanas diena, bet viņa mazmeitiņa Evita rīt, 25. martā, kļūs astoņus gadus veca.
Īslīces pagasta zemniekam, Ciemiņu māju saimniekam Aivaram Mežezeram, šodien ir 55. dzimšanas diena, bet viņa mazmeitiņa Evita rīt, 25. martā, kļūs astoņus gadus veca. Gluži tik jauns Aivars Mežezers gan negribētu tapt, bet gadu desmitu viņš nomestu mīļu prātu.
Zem viena jumta ar dzīvo radību
Pirms astoņiem gadiem no labiekārtota dzīvokļa pilsētā Aivars un Ludmila pārcēlušies uz laukiem. Pirmais mājdzīvnieks bijis suņuks. Vispirms izbūvējuši ceļu līdz mājai. Vietā, kur uzrādītas āderes, izrakuši dīķi un aku, uzcēluši pirtiņu. Pirmajā rudenī sniegs uzsnidzis jau oktobra sākumā. Govis bijušas vēl ganībās, tāpēc kūtij jumts uzsists dažu dienu laikā. Paši mitinājušies šķūnī līdz novembra vidum, kamēr bijusi gatava viena istabiņa. Tā arī joprojām dzīvo – saimniecības ēkā, zem viena jumta ar kūti. Kad pie kūts atvilkta cisterna ar ūdeni, viņi jokojot, ka tas esot ūdensvads. Ja dēli kādreiz gribēs un būs tik turīgi, lai ceļ māju paši, vieta tai atvēlēta. Pagaidām gan Ivars, gan Edgars izvēlējušies darbu pilsētā un «Ciemiņos» ir tikai ciemiņi.
Aivara Mežezera mamma bijusi pagasta bibliotekāre, bet dēlu sūtījusi skoloties uz lauksaimniecības tehnikumu Bulduros. Tēvs bijis cilvēks ar dzejisku dvēseli, viņš beidzis Zentas Mauriņas literāro skolu un kādu laiku strādājis Bauskas laikrakstā. Tēva brālēnam gleznotājam Teodoram Karašam un tētim bijis vienāds uzvārds. Tēvam tas licies pārāk zemniecisks, 40. gadu sākumā viņš mainījis dokumentus, lai kļūtu par Mežezeru.
Stāda kokus un atjauno aleju
Visi četri vēji pagalmam joprojām cauri skrienot. Trīssimt metru no šejienes ir Aivara dzimtās mājas. Tur bijusi liepu aleja, kuplojuši ozoli un bērzi. Pašreizējā «plikā vieta» tāda tapusi pēc meliorācijas. Aivars un Ludmila atzīst, ka arī viņi nav bez grēka, jo gadiem ilgi abi strādājuši šajā nozarē. Piedalījušies ceļu izaršanā, ābeļdārzu un lauku sētu nolīdzināšanā, dižkoku spridzināšanā 70. gadu sākumā. Pieredzēta to laiku stratēģija un taktika, kā izdabūt cilvēkus no mājām, kas paredzētas nojaukšanai.
Tagad pie un ap Ciemiņu mājām saimnieki iestādījuši simtiem kociņu – bērzus, liepas un citus –, kas no meža pārvesti. Gar vienu pagalma malu kuplos ķirsīšu rinda. Vienīgā rūpe, ka vēju pluinītie stādiņi aug ļoti lēni. Aivars atcerējās, ka viņa vecmāmuļai, no meža nākot, arvien bijis kāds stāds pār plecu, jo ļoti paticis kokus dēstīt. Savam priekam šajās mājās ir arī tītaru pāris, divas skaistas zosis un krietns pulciņš suņu.
Neaparti tīrumi pauž izjūtas
Saimniekots tiek uz mantotas un piepirktas zemes. Sākuši ar vienu hektāru, tagad ir 40. Varētu piepirkt vēl vairāk, bet «Ciemiņu» saimnieks prāto, ka diezin vai ir vērts to darīt pašlaik. Saimniece piebilda, ka tik grūti kā šogad nav bijis nekad. Pametot skatu uz tuvējiem kaimiņu laukiem, redzami pērnajā rudenī neaparti tīrumi. Tas labāk nekā vārdi raksturo zemnieku zaudētās cerības.
Aivars Mežezers ir izmantojis kreditēšanas iespējas. Viņš atceras, ka 1995. gadā dabūjis aizdevumu ar 12 procentiem, bet 1999. gadā piedāvāti ar 20 procentiem. Ir vērts aizņemties, ja saimniekošanai ir nākotne. Bet, ja nu tā kā pagājušajā rudenī, kad nācies ieart četrus hektārus skaistu cukurbiešu… Sieva atcerējās, ka vasarā abi tajā laukā gandrīz galu dabūjuši. Ķīmija nav iedarbojusies uz balandām, lai tās izrautu, nācies pārstaigāt katru vagu. Vai var gribēt, lai lauku vīram pietiek pieklājīgu vārdu, izsakot, kā jūtas, iznīcinot audzējumu? Un tomēr viņi ir te un paliek pie zemes. Aivars Mežezers sacīja, ka gribot strādāt, jo nevarot iedomāties sevi pie Ādžūnu veikala ubagojam. Turklāt katram latvietim kaut kas pēc sevis būtu jāatstāj. Kaut viens iekopts zemes stūrītis.
