Šķita jau, ka mūsu rajona cukurbiešu audzētājiem, īpaši tiem, kuri bija maksātnespējīgās akciju sabiedrības «Jēkabpils cukurfabrika» klienti, pēc kvotu noteikšanas nekādu raižu nebūs.
Šķita jau, ka mūsu rajona cukurbiešu audzētājiem, īpaši tiem, kuri bija maksātnespējīgās akciju sabiedrības «Jēkabpils cukurfabrika» klienti, pēc kvotu noteikšanas nekādu raižu nebūs. Taču teorija ne vienmēr saskan ar praksi, un tā arī šajā gadījumā. Turklāt, pēc pašreizējā atzinuma, ko Bauskas rajona Lauksaimniecības departamentam paudis Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše, nekādi noteikumu pārkāpumi līgumu slēgšanā nav konstatēti. Skaidrības labad vēlreiz jāteic, ka akciju sabiedrība «Jelgavas cukurfabrika» līdz 22. martam, ievērojot noteikto grafiku, bija noslēgusi līgumus ar saviem akcionāriem par saldo sakņu piegādi pilnā apmērā (278 tūkstoši tonnu). Bet kā aizpildīta Jēkabpils klientiem paredzētā daļa – 70 tūkstoš tonnu? Savstarpēji vienojoties akcionāriem ar tā sauktā trešā saraksta cukurbiešu audzētājiem, kuriem līgumu slēgšana bija paredzēta no 22. marta. Kvotas ir pārpirktas, īrētas vai notikušas citādas manipulācijas. Zemkopības ministrijas rīkojumā tas nebija aizliegts, un veiklākie situāciju izmantoja. Pašlaik nevar precīzi pateikt, cik daudz ir to, kuri cerēja ražu nodot Jelgavā, bet palika ar «garu degunu». Vēl cerības saistās ar akciju sabiedrību «Liepājas cukurfabrika».
Zemkopības ministrijas rīkojumā noteikts, ka līdz 31. martam pārstrādes uzņēmumi nedrīkst atteikt līgumu slēgšanu nevienam zemkopim, kuram šogad ir piešķirta cukurbiešu audzēšanas kvota. Un var gadīties tā, ka no tālās Jēkabpils apņēmīgam cukurbiešu audzētājam bietes būs jāved uz Liepāju… Kvotas taču ir arī Latgales cukurbiešu audzētājiem.
Nespēju izteikt pārmetumus zemkopjiem, jo pēc Jēkabpils zonas klientiem tik nervozi saspringtā pagājušā gada ir viegli saprast, ka ikviens glābjas, kā var un prot. Tādēļ vien, lai darbošanās lauksaimniecībā dotu kaut vai nelielu peļņu, kuras vairs nav citās augkopības nozarēs.
Pārdomas raisās par Zemkopības ministrijas lomu. Ja reiz tika apstiprinātas kvotas, tad varēja taču noteikt arī piegādes vietu, ņemot vērā attālumus līdz pārstrādes uzņēmumiem un ekonomisko izdevīgumu. Formāli valdība un ministrija savu ir izdarījusi, bet ne pilnībā. Rajona Lauksaimniecības departaments pēc 31. marta gatavojas uzklausīt visas pretenzijas no cukurbiešu audzētājiem, kuriem nebūs izdevies noslēgt līgumus.
Pagājušajā nedēļā biju Lietuvā un tikos ar zemniekiem, kuri cīnās par savām iespējām audzēt cukurbietes. Pārsteidzoša bija Lietuvas zemkopju apņēmība un neatlaidība. Šoseju «Via Baltica» bloķēja visu paaudžu zemnieki, arī vecmāmuļas un jaunas sievietes. Kaimiņzemē, tāpat kā pie mums, cukurbiešu audzēšana ir rentabla nozare. Pērnvasar nosargāja Lietuvas vecāko – Marijampoles – cukurfabriku no slēgšanas. Diemžēl mūsu zemturiem tāda cīņas spara pietrūkst.
