Jaunību daba piešķir ikvienam, bet apskaidrotu un darbīgu vecumu piedzīvojot tikai izredzētie.
Jaunību daba piešķir ikvienam, bet apskaidrotu un darbīgu vecumu piedzīvojot tikai izredzētie.
Tā var teikt arī par ANNU BALODI Vecumnieku pagastā. Viņai rīt 90. dzimšanas diena.
Ne veca, ne vientuļa
Apzīmējot cilvēkus, kuri nodzīvojuši garu mūžu, Latvijā nereti tiek sacīts «vecie, vientuļie ļaudis». Anna Balode nejūtas veca un nebūt nav vientuļa. Viena no viņas paziņām – rajona virsprokurore Aija Leitāne – par jubilāri stāstīja: «Kad Anna ir Bauskā, arvien apciemo mani un līdzi ir ciemkukulis – sulīga kotlete vai karbonādes šķēle. Man tad jāvāra kafija, bet tiek pieteikts, lai gatavojot īstu, nevis šādu tādu šļuru. Esam pazīstamas vismaz 30 gadu. Viņa cēlās puspiecos un kājām gāja vairākus kilometrus uz darbu Vecumnieku ēdnīcā, kur par pavāri nostrādāja 23 gadus. Pensijā devusies tikai 77 gadu vecumā. Annas dzīvesprieks un enerģija ir apbrīnojami.»
Annas Balodes paziņa Austra Ozola Vecumniekos vēstīja, ka jubilāre sekmīgi kārtojot privatizācijas un zemes lietas, sestdienās braucot uz tirgu. Ja laiks ir labs, svētdienas rītos viņa pošoties ceļam uz baznīcu, ir dziedājusi arī dievnama korī. To klausoties, šķita, ka runāts tiek par daudz jaunāku cilvēku, nevis par māmuļu, kurai tūlīt būs 90 gadu.
Mežsarga meita
Šonedēļ brauciens uz tirgu Vecumniekos bija ieplānots trešdienas rītā. Taču pēcpusdienā Annu Balodi «Bauskas Dzīve» sastapa lokāmies ap savām puķu dobēm. Tur viņa lasīja kastanīšus un grāba pērnās lapas, kas nobirušas no vīra stādītā kastaņkoka. Viņa taču esot Vecumnieku mežsarga Cekuliņa meita un kokus iemīļojusi no mazām dienām. Vēl savā mūžā Anna esot ļoti daudz dziedājusi – gan viena, gan koros. Operu un operešu izrādes skatījusies ar aizrautību un «Silvu» varējusi nodziedāt no viena gala līdz otram. Vai kā viņas ausis ciešot, klausoties šolaiku samocītos ritmus, sacīja jubilāre.
Anna Balode atzina, ka jūtoties kā pagātne, jo visa viņas dzīve esot palikusi aiz gadsimtu šķirtnes. No dzimtas to pārkāpuši tikai viņa un divus gadus jaunākais brālis. Tomēr atmiņa skaidri saglabājusi pat agrās bērnības dienas Pirmā pasaules kara laikā. Tad ģimene izbraukusi līdz Mazsalacai Vidzemē. Ar tolaik sastaptajiem cilvēkiem viņas ģimene satuvinājusies kā ar radiem.
Dzīve bijusi brīnišķīga
Jelgavā nodibināta mājturības skola, un Anna to 1928. gadā pabeigusi. 1935. gadā apprecējusies, bet kara laikā, kad Jelgava tikusi nopostīta, ar diviem maziem bērniem atbēgusi uz tēva mājām Vecumniekos. Iemantojusi pirmo audžumeitu no kādas bēgļu mātes, kura tā arī pazudusi.
Annas vīrs bijis leģionārs un ticis izsūtīts uz Vorkutu. Atgriezies pavisam slims ar plaušām, bet strādājis par ceļu būvētāju. Vēl pirms kara abi ar Annu bijuši ekskursijā Vācijā un redzējuši, cik tur teicamas brauktuves un ceļmalas apstādītas ar kokiem. Kaut ko līdzīgu mēģinājis veidot arī Vecumnieku pusē. Ap 30 pajūgu te veduši smiltis un granti, atceras Anna.
Abu dēliņš nomiris deviņu gadu vecumā. Vīrs daudz slimojis, bet viņa savās mājās pieņēmusi arī meitas draudze- ni. Rūpju un grūtuma nav trūcis. Tomēr Anna vērtē, ka esot dzīvojusi brīnišķīgu dzīvi un līdzās vienmēr bijuši lieliski cilvēki. Simt gadu jubileju viņa nemaz negribot sagaidīt. Esot jāprot dzīvot un arī mirt, lai tas notiek, kamēr prāts vēl skaidrs un neesi kļuvis citiem par nastu. Tas būtu labākais, ko Dievs varētu lemt.
