Vai jums 1. aprīlī bija jautri? Tiem, kuri atnāca uz Bauskas tautas namu noskatīt «Intrigas» desmit gadu jubilejas koncertu, bija gan.
Vai jums 1. aprīlī bija jautri? Tiem, kuri atnāca uz Bauskas tautas namu noskatīt «Intrigas» desmit gadu jubilejas koncertu, bija gan. Smiekli skanēja, kad «Pērkonītis» sveica jubilāres un Dzintars Zeibots izlīda no puķēm… Kāda jautrība valdīja, «Biguļiem» atdarinot «Intrigas» aitu ganāmpulka deju! Jāņa Eimusa solo iznāciens ar plecu trīsēšanu vien bija ko vērts! Īsta smieklu, joku, jautrības diena…
Mājās pārnākot, izņemot avīzes no pastkastes, varējām atklāt, ka ir vēl kāda jubileja – «Dienas» īpašs pielikums liecināja par «Supertopša» piecu gadu atceri. «Supertopsi» ik piektdienas «Izklaidē» pārskata daudzi, es arī. Un vienmēr apbrīnoju, cik asprātīgi cilvēki Latvijā mīt. Lasīju vēsturiskos «topšus» un smējos – par «Mans pods ir mana tauta», par «Krištopana Barona iela», «Kreituse un 100 rūķīši» (starp citu, iesūtījis Uldis no Pilsrundāles), «Speciāldemokrāts Ādamsons» un par daudziem citiem.
Krievijas televīzijā noklausījos Mihaila Zadornova jokus. Man tie allaž patikuši. Krievzemē viņi smējās gan par saviem valsts vadītājiem (gluži kā mēs), gan par savu tautu (paši par sevi mēs pārāk nemēdzam smiet, toties apvainojamies gan)… Prātā palika stāstiņš par krievu tautas nevēlēšanos strādāt. Zemi izdalījuši zemniekiem, bet vai kāds viņiem arī esot prasījis, vai to zemi tauta gribot apstrādāt? Zadornovs minēja seno folkloru, krievu tautas pasakas no citām atšķīrušās ar… sēdēšanu uz krāsns. Vāciešiem pelnrušķīte strādājot un strādājot, līdz pie prinča tiekot. Krieviem Ivanuška uz krāsns sēž, un viss tur izdarās pats no sevis «pēc līdakas pavēles». Joprojām tā vien griboties, lai zelta zivtiņa vai līdaka visu padara…
Mums jau gan sērdienīte vai pušu plēšas, kamēr pie laba vīra tiek, un Antiņam arī krietni jānopūlas ar uzjājienu stikla kalnā… Un tā pūlamies vēl šobaltdien, bet ar tiem prinčiem un pusi karaļvalsts kā nu ir, tā ir.
Jūs gan viegli algu pelnāt, tikai sēžat un avīzes lasāt – tā, ienācis redakcijā manā kabinetā brīdī, kad pārskatīju dienas preses izdevumus, sacīja kāds baušķenieks, kurš vēlējās «sirdi izkratīt». Nācās parādīt, ka ne tikai lasu, bet uzklausu arī sēros stāstus, ja šī procedūra cilvēkam palīdz. Un ziniet, bieži palīdz… Mūsu redakcijas korektore gan ieminējās, ka viņa tiešām neko citu nedarot – tikai avīzi lasot. Taisni vai jāsmejas, ne tā?
Turpretī ir būvstrādnieki, kuri visus šī gada trīs mēnešus nostrādājuši celtniecībā un vispār par šo laiku vēl algu nav saņēmuši. Ir muitnieki, kuri saņem minimālu algu, bet par to spēj uzcelt maksimālas mājas… Vai tas nav smieklīgi?
Smiesimies biežāk, ne tikai 1. aprīlī. Smiešanās nebūt nav muļķu zemes pazīme. Kā tur bija teikts grāmatā par Timu Tāleru jeb pārdotajiem smiekliem? «..jo smiekli mūs no dzīvnieka tak šķir.» Un trakoti gribas kaut nedaudz no tiem atšķirties…
