Konferenci «Valsts nodarbinātības politika un cīņa pret bezdarbu Latvijā» bija organizējis Roberta Šūmaņa institūts.
Konferenci «Valsts nodarbinātības politika un cīņa pret bezdarbu Latvijā» bija organizējis Roberta Šūmaņa institūts.
Tā bija viena no sešām apspriedēm, ko sarīkojusi šī organizācija. 8. aprīļa konferencē biju uzaicināta kā Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve.
Pārdomās par nodarbinātību un bezdarbu dalījās Labklājības ministrijas, Nodarbinātības valsts dienesta, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības amatpersonas, kā arī Zviedrijas parlamenta pārstāvis Magnuss Jakobsons.
Manai ausij kā laba mūzika skanēja apgalvojums, ka Latvijas politiķiem jāstrādā, lai katram jaunietim bezdarbniekam būtu iespējams atrast darbu pusgada laikā. Katram pieaugušajam jauna darba vieta būtu jāsarūpē gada laikā. 20 procentu bezdarbnieku vajadzētu iesaistīties sadarbības pasākumos.
Martā Bauskā bija reģistrēti vairāk nekā 500 bezdarbnieku. Daļa no viņiem saņem pabalstu, citi atgriezīsies darbā, piemēram, pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. 100 bezdarbniekiem sadarbības pasākumus Sociālais dienests piedāvā jau tagad. Galvenais tomēr ir jaunu darba vietu radīšana.
Zviedrijas parlamenta pārstāvis ieteica ieguldīt investīcijas vispirms izglītībā, attīstīt ražošanu, radot jaunas darba vietas, darba devējiem un arodbiedrībām sākt sarunas.
Ierēdņu pārskatos nodarbinātība un bezdarbs atainojas dīvaini dzīvespriecīgi. Nākas secināt, ka statistika ir viena lieta, bet gluži cita ir konkrēti cilvēki ar savu dzīvesstāstu, problēmām, vajadzībām un iespējām. Šoreiz vairāk uzmanības bija pievērsts bezdarbniekiem. Bet kā jūtas strādājošie, kuri pelna valsts noteikto minimālo algu – Ls 50?
