Nedēļas beigās būs Lieldienas. Svētki, kurus raksturo sāpes, nodevība, nāve un visam pāri stāvoša augstsirdīga piedošana.
Nedēļas beigās būs Lieldienas. Svētki, kurus raksturo sāpes, nodevība, nāve un visam pāri stāvoša augstsirdīga piedošana.
Piedošanas saņemšana un tālākdošana iet roku rokā. Taču mākslu klusi un dziedinoši piedot tagad prot tikai retais. Apkārtējo vidū daudz vairāk esmu sastapusi tādus cilvēkus, kuri nespēj atbrīvoties no nebeidzamām pāridarījuma sāpēm. To sagādājusi dzīve, kā mēdzam teikt – izdzīvošana, skarbā ikdiena un nejēdzības, kas notiek apkārt un tepat, mūsu valstī.
Muļķīgi, bet mazliet līdzīgas ir arī manas izjūtas, šī gada Lieldienas gaidot. Šķiet, ka tik daudz kā trūkst, lai neliekuļoti un no sirds priecātos. Dvēsele šķiet kā tāds neredzamas plaisas šķelts trauks, no kura lēnām, bet neatlaidīgi sūcas spēks un enerģija.
Nesen dzirdēju atziņu, ka Latvijā ir ne tikai veci vientuļi cilvēki, bet arī jauni un vientuļi, nesaprasti, neatrasti un nevajadzīgi. Kā pļavā noplūktas puķes, ko bērni rotaļājoties mēdz stādīt smilšu kastē. Augt nav spēka, jo saknes taču palikušas tur – pļavā.
Šādos brīžos glābt var vienīgi cilvēki, kuri liek uz ierastām lietām un notikumiem palūkoties citādāk. Bez sašutuma, pārmetuma un ārdoša izmisuma. Tādas man šķita martā sastaptās māmuļas, kurām bija pienākusi 90. dzimšanas diena. Gan baltas, bet staltas, runīgas, darbīgas. Tik ļoti mundras, ka gribējās lūgt pasi, lai palūkotos, vai tiešām datos nav kļūda. Vai viņu dzimšanas laikā, 20. gadsimta pirmajā desmitgadē, īpašas sulas dzirkstījušas bērzos un kļavās? Citāda saule spīdējusi? Īpašs bijis zvaigžņu stāvoklis?
Daudzi no mūsu vecvecāku paaudzes gājuši cauri kariem, badam un Sibīrijai, bet par to nerunā. Viņi nereti spēj aizkaitināt jaunos, filosofiskā mierā sakot, ka pašlaik dzīve nemaz tik grūta nav, kā to mēdz izkliegt. Redzot mājas, kuru nemazgātiem logiem vasarās nātres aizaug priekšā, jādomā par daudzināto latviešu darba tikumu. Vai patiesībā nav tā, ka viņiem aiz muguras vienmēr stāvējis kāds vagars, muižkungs, uzraugs ar pātagu?
Piekrītu tiem, kuri atzīst, ka mūsu vecie cilvēki ir kā gudrību pūralāde. Kāda sirmmāmiņa stāstīja, cik ļoti priecājas par sauli logā, par katru rītu, kas viņai uzausis. Tik lielos gados tas taču var būt arī pēdējais. Viņa to sacīja gaiši, bez bailēm no aiziešanas, jo ir veikusi lielu ceļojumu laikā – no mātes klēpja līdz spieķim. Vecie cilvēki novērtē, kā bērziem pumpuri raisās, māllēpes zied un bites pamostas. Nekur vairs nav jāsteidzas un ir laiks uzklausīt, saprast un piedot. Viņi ir pārliecinājušies, ka daba nekļūdās, misēkļus ievieš cilvēki ar savu iejaukšanos.
Esam nonākuši līdz kārtējai pārmaiņai valstī un sevī. Valdniece Daba savu svarīgo lēmumu ir pieņēmusi, un pavasaris ir iestājies. Lieldienu rīts svētdien uzausīs visiem vienādi. Katra paša ziņā to pieņemt vai novērsties.
