Šis jautājums man nedod mieru jau vairākas dienas. Mūsu pagastā bija atvests kārtējais labdarības sūtījums no Zviedrijas.
Šis jautājums man nedod mieru jau vairākas dienas. Mūsu pagastā bija atvests kārtējais labdarības sūtījums no Zviedrijas. Pagasta pensionāri saņēma uzaicinājumu ierasties noteiktā laikā un vietā «dāvanas» saņemšanai. Paldies organizētājiem par telpu izbrīvēšanu šim pasākumam!
Atsaucoties uz laipno aicinājumu, devos turp, dažādu izjūtu vadīta – ar kaunu par mūsu valdības nevēlēšanos vai neprasmi uzlabot veco ļaužu dzīves līmeni, ar sarūgtinājumu par mūža darbā iegūto nabadzības statusu, ar pazemojumu saņemt žēlastības dāvanas. Pirmais pārsteigums bija, redzot vairākus desmitus vieglo automašīnu mājas pagalmā. Par dāvanu apjomu liecināja tukšās kastes līdz priekštelpas griestiem. Parakstījos par ierašanos un iegāju zālē. Tur bija otrs pārsteigums – visā telpā izvietoti soli un uz tiem milzīgas lietotu drēbju kaudzes. Ap šīm kaudzēm ļaužu bari. Gaisā virmo putekļi un vecu lupatu smārds. Daudz neskatoties un nešķirojot, ļaudis steigā tās grūž kastēs un maisos, jo lupatas taču var paķert cits. Palaikam tiek atnestas kastes ar jaunākām mantām. Tad iedarbojas izsalkušu dzīvnieku bara likums – kurš stiprāks, tam vairāk.
Nespēju to skatīties un atstāju «cīņas arēnu» nekavējoties.
Šajā pagastā esmu dzīvojusi ilgus gadus. Daudzus vecākās paaudzes ļaudis pazīstu un zinu viņu dzīves apstākļus. Jā, ir tādi sirmgalvji, kuriem ir ļoti, pat ļoti nepieciešama palīdzība, kaut šādā veidā. Bet redzēju «cīnāmies» ar milzīgām nastām arī tādus pensionārus, kuri dzīvo pārtikuši un kuru bērni, ja ne bagāti, tad virs vidējā dzīves līmeņa gan.
Ir tiesa, ka pensionāri un mazatalgoti strādājošie nevar atļauties nopirkt jaunu apģērbu un apavus. Mūsu ģimene, tāpat kā daudzas citas, darba drēbes pērk tikai «humpalās». Vai tāpēc, ka kaut ko var saņemt bez maksas, būtu jāzaudē savaldība un pašcieņa?
Zinu, kā tas ir, kad nav maizes, apģērba vai apavu. Bija laiks, kad daži no iepriekšminētajiem pensionāriem jau stūrēja «Moskviču», bet es noņēmu no gultas vienīgo veļas kārtu, to izmazgāju un uzklāju atpakaļ. Arī es zaudēju darbā sakrāto «bēru naudiņu» rubļa un lata maiņā. Pēdējo prēmiju – piecdesmit latu – ieliku «Bankā Baltija» un pazaudēju. Neesmu lūgusi pabalstus, un arī bez darba neviens neko nav devis. Esmu laimīga, ja varu kādam palīdzēt, un no tā, kas man ir, varu iedot tam, kam nekā nav. Ir bijis grūti, bet neesmu iekārojusi to, kas ir citiem un, nedod Dievs, rāvusi otram no rokām svešu mantu.
Kas notiek ar mūsu tautu? Kur radusies mantkārība un alkatība? Sākot no tiem, kuru rokās apgrozās miljoni, beidzot ar sirmiem darba rūķiem, kuri visu mūžu ir godīgi strādājuši un audzinājuši bērnus savu vecumdienu atbalstam. Kas sēs mūsu sirdī trīs maģiskos vārdus – ticība, cerība, mīlestība?
