Kādas Vidzemes rajona avīzes redaktore izstāstīja gadījumu, kas tikpat labi varētu būt noticis arī Bauskā. Darbabiedri devušies uz slimnīcu apmeklēt savu vecāko kolēģi, bet viņa gulta palātā tukša, saklāta.
Kādas Vidzemes rajona avīzes redaktore izstāstīja gadījumu, kas tikpat labi varētu būt noticis arī Bauskā. Darbabiedri devušies uz slimnīcu apmeklēt savu vecāko kolēģi, bet viņa gulta palātā tukša, saklāta. Garāmejošajai sanitārei jautājuši, kur sirdzējs. Viņa atbildējusi, ka šī slimnieka vairs nav. Apmeklētājiem skaidrs, ka notikusi nelaime… Atlicis tikai ziņot arodbiedrībai, un tā iesniegusi līdzjūtību vietējā laikrakstā. Avīzē sēru vēsts arī publicēta. Bet tad… redakcijā ieradusies it kā mirušā vīrieša meita, protams, dziļā izmisumā, jo… tēvs dzīvs un vesels pēc iziešanas no slimnīcas apmeties pie meitas (ar «viņa vairs nav» bijis jāsaprot, ka viņš izrakstīts no slimnīcas).
Gadījums, kas tik daudziem ir nepatīkams. Arī avīzei. Bet kā žurnālistiem nepieļaut šādas situācijas? Pārbaudīt katru iesniegto līdzjūtību? Uzsāksim līdzjūtību pārbaudes kampaņu un kādu laiku šajā «lauciņā» kļūmju nebūs? Bet… kāds jokdaris iesniegs apsveikumu kādam pārim kāzās, taču patiesībā viņi nebūt negrasās laulāties. Un tādu situāciju dzīvē mēdz būt daudz – tas nav kino, tā tiešām ir dzīve, arī Bauskas dzīve.
Darba gados avīzē jau pieredzēts – kad visiem spēkiem centies koncentrēties uz kādu kļūdu nepieļaušanu, tās «piezogas» pavisam no citas puses. Un varat man ticēt – tās vairumā gadījumu nav žurnālistu kļūdas, tās ir pašas dzīves un mūsu sabiedrības kļūdas. Par to arī rakstām. Kāda nu ir tā atbildības latiņa mūsu valsts un rajona, pilsētas un pagastu vadītājos, ierēdņos un tā sauktajos vienkāršajos iedzīvotājos, tāda tā avīzes slejās bieži parādās.
Tagad par it kā paradoksālu situāciju. Lasīju sabiedriskas organizācijas pētījuma rezultātus, kas apliecina – cilvēki visvairāk uzticas masu medijiem (valodnieki iesaka šo svešvārdu aizstāt ar «plašsaziņas līdzekļiem», bet es neriskēju to rakstīt, domādama, ka lasītājs varētu arī nesaprast), 69 procenti no aptaujātajiem. Vismazāk uzticas politiskajām partijām, 25,2 procenti. Un es domāju, kāpēc tas tā ir? Presi, radio, televīziju taču arī tāpat lamā, un kļūdu tur daudz (teksta sākumā minēju uzskatāmu, bēdīgu piemēru tam). Atbilde droši vien nav pārāk grūti atrodama – partija stāsta tikai vienu taisnību, savējo. Plašsaziņas līdzekļi piedāvā daudzus patiesības variantus, ja strādā pēc labākās sirdsapziņas. Un katrs var pats sev veidot taisnības mozaīku, jo nav uz šīs pasaules vienas patiesības.
Avīzes savas kļūdas labo un atzīst. Vai partijas bieži atvainojas? Un pats svarīgākais – prese, radio, televīzija cenšas kontrolēt, vai tā, kā ierēdņi stāsta, viņi arī dara. Jo vairāk kontrolē, jo lielāku tautas uzticamību var panākt. Kas gan cits vēl valsts varu kontrolē? Ir dienesti, kas pārbauda tikai redzamo pusi un to, kas izdevīgāk…
