Īslīces pansionāta vecļaudīm pirms Lieldienām bija sarīkots izbraukums uz pagasta jaunatvērto sociālās palīdzības centru Bērzos.
Īslīces pansionāta vecļaudīm pirms Lieldienām bija sarīkots izbraukums uz pagasta jaunatvērto sociālās palīdzības centru Bērzos.
Saulainajā 19. aprīļa pēcpusdienā savās istabiņās palika tikai tie iemītnieki, kuri paši nespēj pārvietoties, saka pansionāta vadītāja Regīna Markovina. Katra izkustēšanās no ierastās ikdienas vecīšiem ir satraucoša. Otrdienas vakarā viņi tika aicināti saposties un gatavoties ciemos braukšanai. Trešdien pansionāta iemītnieki noklausījās svētku koncertu, kuru bija sagatavojuši vietējie bērni, saņēma sveicienus Lieldienās. Visi kopā kavējās pie tējas galda un mielojās ar saldumiem.
Dienu sāk ar lūgšanām
Pašvaldības sociālās palīdzības dienesta vadītāja Ināra Kričalo pazīst gandrīz visus 18 pansionāta iemītniekus. Viņa bilst, ka allaž tiek domāts, kā radīt svētku noskaņu vecajiem un vientuļajiem cilvēkiem, kuriem nav savu māju.
Pansionāta piecas istabiņas ir divvietīgas, pārējās iekārtojušies pa vienam iemītniekam. Tekla Ružello, pirms nepilna gada pārceldamās uz jauno mājvietu, līdzi ņēma arī Dievmātes attēlu. Sirmgalve ir katoļticīga un katru dienu sāk ar savu rituālu: «Noskaitu Rožukroni. Krelles ir īpašas. Tās man uzdāvināja Jēkaba katedrāles apmeklējuma laikā Rīgā. Esmu bijusi svētceļojumā uz Aglonu un tur Dievmāti redzējusi.»
Rūpējas par puķu dārzu
Gandrīz desmit gadu pansionātā dzīvo Otīlija Vīndedze. Kaut arī mūžs jau tuvojas devītajam gadu desmitam, viņa nemaz negaužas. Kā uzmundrinājumā varēja klausīties vecītes raitajā valodā. «Pati pabrīnos, kur tas spēks. Esmu optimiste un nepadodos drūmumam. Biju sakritusi ar sirdi. Laikam jau par daudz adīju, tagad esmu pārtraukusi. Šūt pie manis nāk visi. Vecā «Singer» šujmašīna strādā kā pulkstens. Man nav garlaicīgi un man patīk strādāt. Pavasaris atkal sagaidīts, sēju puķes, kopju dārziņu.
Man vēl prātā, ka uz Rīgu vajadzētu aizbraukt, duka vēl briesmīga. Tikai bail, ko iesākšu, ja pilsētā paliks slikti,» tā Otīlija. Par Lieldienu svinēšanu viņai arī savs sakāmais: «Gluži sātans neesu, bet Dieva kalpotāja arī ne.»
Īslīces pansionātā galvenokārt mīt vietējā pagasta iedzīvotāji. Lūcija Matulēna klusi sacīja: «Mēs te esam pieraduši un gribam sagaidīt dzīves pēdējās stundas.»
