Dzejniece Ināra Druva 16. aprīlī svinēja apaļu jubileju – pieticīgi, ģimenes lokā.
Dzejniece Ināra Druva 16. aprīlī svinēja apaļu jubileju – pieticīgi, ģimenes lokā. Pēdējā laikā dzejoļi rodoties it kā paši no sevis, un katru nākamo viņa rakstot cerībā: varbūt šodien, varbūt rīt uzrakstīsies labākais, kāds vēl nav bijis. Ar laiku meistarība pilnveidojas, līdz 1998. gadā Ināra tiek pie pirmās patstāvīgās dzejoļu grāmatas «Kamēr».
Šopavasar Ināras ģimeni piemeklējušas likstas. Arī tas atrodams viņas dzejā, dažās rindās dzīvesbiedram Anatolijam viņa slimības laikā: «Es tava trešā roka, Tu mana otrā sirds.» Jautāta, ko viņa sevī glabā ilgāk – labo vai ļauno –, Ināra atbild dzejas rindās un parakstās:
Es pieturos pie gaismas,
Kas virmo atmiņā,
Kas staru kūļos saistās,
Līdz stipra virve tā.
INĀRA DRUVA
ATMIŅU VASARA
Mana atmiņu vasara,
ziedi, vēl ziedi!
Ar ceriņiem, jasmīniem,
medainiem liepziediem,
zeltainu lietu!
Ar jāņzālēm, kalmēm,
ar dzeltenu laimīšu takām,
lai kurp arī ietu!
Mana atmiņu vasara,
labprāt kā toreiz
vēl kopā ar tevi un
tauriņiem dietu,
bet vēsumu jūtu,
un saule jau
laižas uz rietu.
MANS LAIKS
Būs trešais laika tips,
Es atkal iešu bojā,
Bet tur jau ir tas knifs –
Tas mani nesabojā.
Ar otro – pieceļos
Un eju dienas gaitās,
Un skatu laukus tos,
Kur ganās mākoņaitas.
Gan retas dienas tās,
Kad prognoze ir pirmā,
Kad viss kā jaunībā
Un aizmirstu, ka sirma.
Šīs dienas nesakrīt
Ar sinoptiķu ziņām, –
Man savas saules spīd
Un savi lieti liņā.
VAR IZDOMĀT
Ja vecums liek ielejā sērot,
Bet sirds vēl pēc augstumiem
slāpst,
Var debesu pakalnus vērot
Un mākoņu kupenās kāpt.
Var izdomāt jahtu un buru,
Ne īgnumā uzacis raukt,
Uz papīra uzzīmēt jūru
Un tajā līdz apvārsnim braukt.
Var izdomāt kapteini staltu,
Kas pasauli apceļot sauks,
Kas tevi, pat sudrabā kaltu,
Ar ziedošu jasmīnu jauks.
JŪTU TEVI LĪDZĀS
Ceļi tālē stīdza,
Attālums nav mazs, –
Jūtu tevi līdzās,
Domas satiekas.
Domas sarunājas,
Domas nešķiras,
Mēs viens otram – mājas –,
Sen mums zināms tas.
Mēs viens otram – dzīve –,
Kāda kuro reiz,
Reizēm īsta brīve,
Reizēm būris greizs.
Tomēr viens bez otra
Kā bez mātes bērns,
Zinām mēs to, protams,
Šodien, aizpērn, pērn.
Ceļi tālē stīdza,
Attālums nav mazs,
Jūtu tevi līdzās,
Domas sastopas.
SOLVITA LIEPA
Es šovakar metu savas
lūgšanas debesīs.
Atbilde lēnām tek pa
upi. Satiekas divu cilvēku
rokas – dejo valsi. Koki
klusi elpo sauli. Uzmanies,
putni taranē pilsētu pavasarī.
Laiks pārvērst sāpes spēkā.
Pie mums pirmoreiz
INA RUBAŅIKA
Māksla dzīvot,
Māksla izdzīvot,
Māksla cīnīties,
Māksla izcīnīt.
Es cīnīšos ar vēju,
Cīnīšos ar lietu un tuksnesi.
Es izaudzēšu savu jūtu mežu
Un ierīkošu tur signalizāciju,
Lai to neizposta.
Es izrakšu savu mīlestības upi
Un pieslēgšu pie tās strāvu,
Lai kurš katrs tur nevar bradāt
Un nomazgāt savas netīrās kājas.
Es izveidošu sevi
Un sev apkārt uzcelšu Ķīnas mūri,
Lai man nepiekļūst liekuļi,
Lai neaizdedzina mežu
Un nepiemētā upes krastus.
EGILS BAUZIS
Zemgale, tu mana sāpe!
Nu jau daudzo gadu skrejā es pa tavām takām eju. Ābeļziedi, sniega pārslas krīt man rievu klātā sejā.
Tavu zemes elpu jūtu. Sauli mirdzošo un vēju. Taču agrāk mīlā savā atzīties tev nepaspēju.
Tagad gribu pateikt visu, tēvu zemes novads zaļais: Zemgale, tu mana sāpe, mīlas vārdiņš klusais, skaļais…
Tavos laukos, tavās pļavās ziedu maigo smaržu jūtu. Vēlos, lai kā dienās senās – tīra, šķīsta tu man būtu.
Lai nevienu tavu dēlu slinkums, ļaunums nenomāktu. Lai neviens no taviem bērniem neturētu gļēvu prātu.
Tikai darbs un mīlestība, tautas ilgas piepildītās pacels tevi atkal godā kā reiz kaujas izcīnītās.
Tavas pilsētas un ciemi, upes, sili, lauku sētas – tu ar visu mani sieni, nelaid prom no Latves svētās.
Es jau arī neaizietu, lai ko liktenis man dotu – paliktu par bērzu kroplu, pavasaros sazaļotu…
Svēte, Lielupe un Bērze – Zemgalijas upes rāmās, tekat jūs kā asins strautiņš sirdī manā, dzīslās manās.
Kamēr vien pa zemi iešu, kamēr acis saulē vērsies, Zemgali sirds turēs cieši, viņas daili neatdzersies…
