Īslīciešu ģimene – Biruta un Aigars Beltes kopā ar bērniem Santu un Sandi – vienu nedēļu slēpoja Somijā.
Īslīciešu ģimene – Biruta un Aigars Beltes kopā ar bērniem Santu un Sandi – vienu nedēļu slēpoja Somijā.
Pērn bija pirmais mēģinājums baudīt ziemas priekus, atceras Biruta. Kalnu slēpošana īpaši iepatikās bērniem, un šoreiz jau laikus tika domāts par braukšanu, kā arī iepriekš maksāts par mājiņas īri netālu no Kusamo pilsētiņas. Marta pēdējā nedēļā īslīcieši un viņu draugu ģimene, kas dzīvo Talsos, izslēpojās no sirds. Šis laiks bija izvēlēts tādēļ, ka visiem pakalpojumiem ir nedaudz zemākas cenas, nekā tuvojoties Lieldienām. Tad šeit sabrauc daudz slēpotāju un arī izmaksas sadārdzinās.
Ir tikai jāsāk
Biruta un Aigars Beltes savu privātuzņēmumu darbā ir ļoti aizņemti, un tepat, mājās, nekādi neizdodas izbrīvēt sev atvaļinājumu. Bet tas ir vajadzīgs – nosprieduši pēc pirmā slēpošanas mēģinājuma Somijā. Patiesību sakot, šai, kā pašiem sākumā šķita, avantūrai pierunājusi Birutas kolēģe un draudzene talsiniece Sandra. Viņas vīrs jau vairākus gadus darba komandējumos regulāri brauc uz Somiju un iepazinis arī aktīvās atpūtas iespējas.
Pagājušajā gadā visi četri īslīcieši pirmo reizi āva kājās kalnu slēpotāju zābakus. Protams, bija bažas, kā veiksies. Tagad Biruta saka: «Vajag tikai pamēģināt. Mums nebija pieredzes slēpošanā. Sākām ar šļūkšanu bērniem paredzētajās trasēs. Bet tur par mums nebrīnījās. Neizmantojām algotu instruktoru, jo padomdevēji bija draugi, kuri labi slēpo. Šogad jau varējām izmēģināt sarežģītākās distances. Starp citu, to grūtības pakāpi izsaka trīs krāsas – zila, sarkana un melna. Dēls ar slēpēm laida lejā arī pa snovborda trasēm, kur tramplīns seko tramplīnam. Sandis mums ir drošākais un azartiskākais slēpotājs. Krita arī, bet tas viņu nebiedēja.»
Meita Santa slēpošanas nedēļu raksturoja vienā īsā, jauniešu iecienītā veidā: «Forši. Mani sajūsmināja daba. Koki bija tik pilni ar sniegu, ka līdzinājās baltām skulptūrām.»
Mājiņa ar saunu un siltām grīdām
Abas ģimenes īrēja vienu mājiņu. Tā atradās pavisam tuvu, piecu minūšu gājienā līdz trasei. Kā no rīta visi sarīkojās slēpošanai, tā līdz vēlai pēcpusdienai, pulksten 17, dzīvoja pa kalnu. Pacēlāji ierīkoti tā, ka pakāpeniski iespējams pārvietoties uz nākamo nogāzi. Tā, kamēr izmēģināts vairāk nekā 30 trašu. Pēc tādas slodzes, protams, ir nogurums. Atgriežoties mājiņā, tūdaļ var doties saunā un dušā, lai atsprindzinātu muskuļus.
Biruta stāsta, ka mājiņas lieliski iekārtotas. Viesi izmanto visas iespējamās ērtības – veļas un trauku mazgājamo mašīnu, apģērbu žāvējamo skapi. Lai būtu mazāk izdevumu, telpas uzkopuši paši. Arī ēdamais no mājām tiek ņemts līdzi, tur pērk tikai augļus. Protams, tas tiek darīts ekonomisku apsvērumu dēļ.
Aizraujoši bijis slēpot vakarstundās apgaismotā trasē. Ēnu spēle un sniega baltums, lēnākas, plūstošākas kustības sniegušas dīvainu nerealitātes izjūtu.
‘Fakti
Mājiņas īrēšana divām ģimenēm, kopā deviņām personām, vienu nedēļu izmaksā nepilnus 700 latu.
Pacēlāja izmantošanai, pērkot karti piecām dienām, vienam pieaugušajam dienā jātērē nepilni desmit latu, gandrīz seši lati vienam bērnam.
Slēpju īre vienai dienai – pieaugušajiem līdz Ls 5, bērniem – līdz Ls 3.
