Mūsu senči dzīvi vadīja, dziļi saauguši ar dabu un gadskārtu. Viņi dzīvoja augošu stādu un dzīvnieku sabiedrībā, dabas parādību norisēs, un sevi uzskatīja par dabas daļu.
Mūsu senči dzīvi vadīja, dziļi saauguši ar dabu un gadskārtu. Viņi dzīvoja augošu stādu un dzīvnieku sabiedrībā, dabas parādību norisēs, un sevi uzskatīja par dabas daļu.
Sērsnu (marta) mēneša 21. dienā, kad diena un nakts vienā garumā, svinēja Lieldienas. Par Lieldienām pūrā ap 160 dainu. Lai palīdzētu saulei kāpt augstāk debesu kalnā un lai tā neslīdētu atpakaļ ziemā, senais latvietis cerēja tai palīdzēt ar šūpošanos – sensenu daudzu tautu (bet tagad jau aizmirstu) tradīciju. Šūpošanās ietekmēja arī labības viļņošanu, auglību, sevišķi garus linus. Lieldienas nav domājamas bez raibi krāsotām olām. Tās simbolizēja sauli – gaismu. Tas ir arī dzīvības un veselības simbols. Olas dāvināja, šauta (no vārda šaust), kad Lieldienas rītā, pirms saules lēkta, puiši meitas ar pūpoliem «pēra», sakot «apaļš kā pūpols», un prasīja olas. Tās deva arī par izšūpošanu un cēla godā Lieldienu galdā. Jau gandrīz aizmirsusies paraža ir putnu un ripas (saules simbols) dzīšanas rotaļas. Vēl nedaudz piekopj olu ripināšanu un sišanos ar tām. Lieldienas atnesa pirmos asnus, parādījās zaļās zāles dzīvība, ko gaidīja gan arājs, gan ganāmpulks.
Lieldienu laiks nebija tik bagāts kā rudens. Blakus raibām olām galdā bija karašas un, kā vienmēr, alus. Lieldienas bija prieka svētki, kad pulcējās jauni un veci, kaimiņi pie kaimiņiem šūpoļu vietās, lai izpriecātos, izšūpotos un sagatavotos pavasara darbiem.
Otrā Lieldienu atskārsme
ir kristīgās reliģijas izpratnē. Galvenā pamatdoma un pamatojums ir Kristus augšāmcelšanās no mirušiem.
Svētos Rakstos nerunā par šūpošanos, pūpoliem, olām un citām senām latviešu paražām, ko kristīgā baznīca pacieš. Tās pārņemtas no «pagāniem», kā kristīgie sauc nekristīgos. (Pagāns īstā nozīmē – zemnieks, baznīca – sens latviešu svētvietas apzīmējums.) Tātad – nav nekā kopīga ar dabu. Kristus miršana un augšāmcelšanās katru gadu ir citā laikā. Vai tas nav savādi? Pastāv arī domstarpības par krustā sišanu vai augšāmcelšanās laiku. Kristīgā baznīca uzskata, ka tas noticis piektdienā un celšanās – svētdienas rītā. Bībelē teikts: « ..tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī (Mateja 12:40)..» Nav izskaidrojams, kāpēc Lieldienās parādās zaķis un nedaudzos gadījumos (katoļiem) jērs.
Lieldienās ir daudz izdarību ar krustu. Kopš bērnības dienām man šī divējādā krusta jēga baznīcas dzīvē nav bijusi saprotama, un nekad neviens nav noteiktu atbildi devis. Latviešiem krusts (ir dažādi krustu veidi) ir aizsardzības un sarga zīme pret ļauno. Krustu cērt slieksnī, lai ļaunums netiktu iekšā.
Domājams, ka tāda pati jēga būtu arī krusta zīmei kristiešiem. Mācītājs, piemēram, metot krusta zīmi (aizmet krustu) pret draudzi vai krustot bērnu, veido krusta zīmi utt.
Ir vēl cita krusta izpratne – katram savs krusts jānes. Un tādā gadījumā krusts ir slogs, nevēlams, tāpat kā tas nevar būt vēlams Lieldienās sakarā ar Kristus krustā sišanu. Vai krusta zīme svētbildē pie sienas ir aizsardzības simbols vai kauna zīme? Ja kauna zīme, kamdēļ to daudzināt?
Kā ir īsti ar krusta jēgu, ko nēsā kaklā pakārtu? Vai esam padomājuši, ko īsti krusts apzīmē kapsētā? Vai tikai to, ka te kāds miris?
Šīs pārdomas nav domātas kādas reliģijas vai ticības izcelšanai vai nonievāšanai, bet pārdomām Lieldienās. Neviena reliģija vai dievatskārsme nav pārāka par otru, ja tā pilnīgi apmierina dalībnieku vajadzības. Viena vai otra dievatziņa, dievestība un dzīves ziņa gan ir vairāk vai mazāk piemērota un saprotama zināmai tautai vai cilvēku grupai. Nekad viena pārliecība un mācība nav visiem vienlīdz piemērota un saprotama.
BRŪMEĻU ANDREJS
Bārbelē
