Naktī uz Lielo Piektdienu Bauskā kādām vēl nenoskaidrotām personām virzīšanos pa Uzvaras ielu bija traucējis nekas cits… kā nupat rūpīgi iestādītās un atsaitētās liepiņas.
Naktī uz Lielo Piektdienu Bauskā kādām vēl nenoskaidrotām personām virzīšanos pa Uzvaras ielu bija traucējis nekas cits… kā nupat rūpīgi iestādītās un atsaitētās liepiņas. Barbariski tika nolauzti vai aizlauzti 26 no 30 iestādītajiem kociņiem(?!). Bija pagājusi tikai viena nakts, kopš tie iedēstīti.
Katrs pēc savas emocionālās skalas vērtē šādu normāla cilvēka saprašanai neapjēdzamu un neizskaidrojamu vandālismu. Gados vecāka baušķeniece sarūgtināta teica: «Tā ir slepkavība…» Bērnu ārste, ilgi neprātodama, sacīja vienu vārdu: «Visatļautība.»
Kociņi ar Uzvaras ielas iedzīvotāju un zinošas dārznieces rūpēm steigšus glābti. Nav varēts savaldīt asaras, lauzuma vietas liepiņām apstrādājot ar potvasku un aptinot ar līmlenti. Vecāka kundze atcerējusies, kā pirms daudziem gadiem piedalījusies stādīšanā, un četrās liepu rindās tolaik neviena nav nopostīta. Varbūt tagad, pilsētā ko jaunu veidojot, jāliek klāt sargi? Nezinu gan, ko domās lauzēji. Vien cerams, ka, būdami skaidrā prātā, viņi apjēgs, kas izdarīts. Starp citu, neviens, ar kuru runājām par kociņu nolaušanu, nepieļāva, ka tas izdarīts bez apdullināšanās ar alkoholu vai citām reibinošām vielām. Pēc vispārpieņemtas shēmas, turpinājumā droši vien vajadzētu moralizēt. Bet es to nedarīšu. Gluži vienkārši tādēļ, ka domās vēl kavējos pie Lieldienu svētdienas brīnumainā rīta. Daudziem baušķeniekiem tas sākās Bauskas pils Landtāga zālē ar Kristus augšāmcelšanās dievkalpojumu. Brīnuma apjausma nemēdz būt prāta daļa. Tā ir dvēseles mošanās, ietrīsēšanās, sasilšana… Kad tas notiek, tad pasaules nejēdzības vairs neskar tik skaudri. Kā gribētos, lai mēs visi ļautos brīnumam! Katram tas būs citādāks. Arī tāds, kas nāk caur sāpēm un pāridarījumu. Kā Jēzus Kristus augšāmcelšanās. Bet vajag sirdi, kas spēj just, kas nav sarāvusies un palikusi noslēgta no visa, ko šī pasaule sniedz.
Šajā zīmīgajā 2000. gada aprīlī tik agri kā nekad ir uzplaukušas ievas un augļu koki. Saule neticami ātri pavērusi durvis ziedonim. Tas ir skaisti un varbūt sāpīgi vienlaikus. Bet ja nu nāk salna? Neizbēgami līdzās ir viss – laime un smeldze, gaišais un tumšais, labais un ļaunais. Mēs katrs to sevī kārtojam, kā protam. Disonanse un harmonija. Tā palaikam.
Pēc garīgi piepildītas svētdienas ieskaņas otro Lieldienu rītā pamodos jau pirms saules lēkta no skaļiem saucieniem: «Sarauj, sarauj! Latvija uzvarēs!» Vārdi, par kuriem varētu priecāties…, ja vien tos neizkliegtu noreibuši jaunieši, vēl turpinādami nakts gaitas. Daži, tāpat bļaurēdami un aliņus malkodami, slāja pa ielām arī pusdienlaikā. No apdullušajiem jaunajiem vīriešiem tas izklausījās aizvainojoši. Un cauri brīnumam ir sāpīgi par nolauztiem kokiem, par nevietā izkliegtiem vārdiem, par vēl ko citu.
