Laipna cilvēku uzskaitītāja apmeklēja arī mūsu ģimeni. Viņu, pareizāk – veidlapu, interesēja dzīvokļa kvadratūra, labiekārtotība, tualeti ieskaitot, utt., bet nevarējām atrast vietu, kur ierakstīt ziņas par mūsu meitu, 1. grupas invalīdi kopš dzimšanas.
Laipna cilvēku uzskaitītāja apmeklēja arī mūsu ģimeni. Viņu, pareizāk – veidlapu, interesēja dzīvokļa kvadratūra, labiekārtotība, tualeti ieskaitot, utt., bet nevarējām atrast vietu, kur ierakstīt ziņas par mūsu meitu, 1. grupas invalīdi kopš dzimšanas. Viņai tika atzīmēts personas kods, sava zīme ielikta kā pabalsta saņēmējai, bet ailē – izglītība – palika tukšums un pretī «neprot ne lasīt, ne rakstīt» – apstiprinājuma ķeksītis. Tas laikam nozīmē, ka visi cilvēki ar tādu likteni kā mūsu meita kuplinās analfabētu skaitu Latvijā. Turpretī tāda nesmukuma kā invalīdi, tāpat kā padomju laikos, nebūs. Vismaz skaitītāja nebija informēta, kur un kā šos nelaimīgos cilvēkus parādīt valsts zināšanai. Nav invalīdu, nav problēmu. Labi gudrajiem, vēl labāk – muļķiem.
D. SARMA Bauskā
