Ar mūsu novadu cieši saistīti vairāku Kurzemes hercogistes laiku ievērojamu teologu likteņi.
Ar mūsu novadu cieši saistīti vairāku Kurzemes hercogistes laiku ievērojamu teologu likteņi.
Hercogs pavēl celt baznīcas
Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogistes valdnieks Gothards Ketlers lielu vērību pievērsa luterāņu ticības nostiprināšanai savā valstī. Pēc hercoga pavēles 1565. gadā tika veikta Kurzemes un Zemgales baznīcu vizitācija. Tās rezultāti atstāja visai bēdīgu iespaidu: valstī tika konstatētas tikai deviņas baznīcas, no tām lielākās bijušas Bauskā, Dobelē un Jelgavā, citur tikai nelieli koka namiņi. 1567. gadā Gothards Ketlers Rīgā sasauca landtāgu, kurā nolēma uzcelt Kurzemē 43 un Zemgalē 27 jaunas baznīcas. Hercoga baznīcu celšanas pavēlē teikts, ka «nabaga tauta dzīvo kā neprātīgi lopi bez mācības, bez Dieva vārda ziņas, bez kristības savās pagānu paražās» – tāpēc arī pār zemi ir nākušas «taisnā Dieva dusmas un smaga soda rīkstes: asins izliešanas, karš, sērgas, kas posta šo lielisko zemi, kura simts gadus atpakaļ vēl ir bijusi par kristīgās ticības priekšposteni».
Regulē ticības lietas
Gothards Ketlers par savu vērienīgo ieceru izpildītāju izraudzījās Vestfāles pilsētā Lemgo dzimušo Aleksandru Einhornu, savu galma mācītāju, kuru iecēla par Kurzemes hercogistes superintendentu (baznīcas lietu pārvaldes vadītāju). A. Einhorns kopā ar Veimārā dzimušo hercoga sekretāru Salomonu Henningu enerģiski sāka ticības lietu sakārtošanu. A. Einhorns 1572. gadā izdeva Kurzemes un Zemgales baznīcas iekārtas likumu, pēc kura visa valsts tika iedalīta septiņos prāvesta iecirkņos (viens no tiem bija Bauskas prāvesta iecirknis). Hercogs Gothards superintendentam uzdāvināja zemes gabalu Iecavas pusē – Ikstrumu jeb Podu muižu. A. Einhorns miris pirms 425 gadiem – 1575. gadā. Viņa dēls Pauls Einhorns bija otrais mācītājs Iecavas draudzē, arī mazdēls Johans vairākus gadus veica Iecavas draudzes gana pienākumus. Savukārt otrs A. Einhorna mazdēls Pauls Einhorns 19 gadu pildīja superintendenta pienākumus hercogu Frīdriha un Jēkaba valdīšanas laikā.
Tauta pielūdz elkus
Iecavā dzimušais superintendents savu mūžu veltīja, lai cīnītos pret tolaik izplatīto māņticību un pagānisma paliekām, kā arī nepieļautu katolicisma atkalizplatīšanos hercogistē. Tolaik mūsu senči vēl joprojām piekopa pagāniskus rituālus, to pierāda daudzas tā laika atstātās liecības. Piemēram, Salomons Hennings 1589. gadā rakstīja hercogam: «..nabaga nevāci (par tiem Jūsu Žēlastība galvenām kārtām grib rūpēties) jāpiegriež un jāpieved no viņu māņiem, raganu mākslām un burvībām pie Dieva būtības un gribas patiesas izpratnes. Jo agrāk šī nevācu tauta, kā arī vēl tagad paslepus, pieķērusies elku dievībai un pielūgusi sauli, zvaigznes, mēnesi, uguni, ūdeni, straumes un gandrīz vai visu radību, čūskas un ļaunus krupjus skaitījusi par saviem dieviem, kas (t. i., krupji), kā es pats pa daļai esmu redzējis, bija ļoti resni un uzpūtušies, un kad nu tos sviežot pārsita pušu, no viņu miesas iztecēja liels daudzums piena. Par to vecai burvei bija liels uztraukums un īgnums, un viņa kliedza: «manu piena māt, manu piena māt!» Bez ko viņi savos daudzos svētajos mežos un arī savu aizgājēju apbedīšanā piekopuši elku dievības un visādas blēņošanās, par to būtu šeit pārāk gari stāstīt. Bieži un daudzkārt viņi, pārvērtušies vilku izskatā, skrējuši kā vilkači, kā viņus sauca.» Redzams, ka šis izglītotais vācietis pats ir bijis māņticīgs, jo ticējis, ka cilvēks spēj pārvērsties par vilkati.
Baltvācietis atspoguļo vēsturi
Arī Kurzemes hercogistes superintendents Pauls Einhorns sarakstījis vairākas grāmatas, kurās atainoja latviešu māņticību un pagānisma paliekas, kā arī sniedza pamācības, kādā veidā mūsu senčus pievērst «vienīgajai īstenajai ticībai». Tajā pašā laikā jāatzīst, ka P. Einhorns savos darbos ir mudinājis uzlabot latviešu stāvokli, viņa publikācijas sniedz vērtīgas liecības par mūsu tautas tā laika garīgo dzīvi, paražām un ticējumiem. 1649. gadā Tērbatā iznāca P. Einhorna grāmata «Historia Lettica», ko var uzskatīt par pirmo mēģinājumu attēlot latviešu vēstures gaitas. Šajā darbā Iecavā dzimušais teologs pauž uzskatu, ka «latvieši nebūtu tik mežonīgi, ja viņus izglītotu», tajā pašā laikā «citi, beidzot, to uzskata par nevēlamu lietu, ne tādēļ, ka tie viņiem to negribētu novēlēt vai turētu to par neiespējamu, bet gan tādēļ, ka viņi baidās no lielām briesmām. Jo tie saka: ja latviešiem liktu iet skolās un viņus padarītu par brīviem ļaudīm, un viņi attīstītos tik tālu, ka varētu lasīt un saprastu šīs zemes hronikas un vēsturi, tad tie no tām dabūtu zināt, ka šī zeme no seniem laikiem piederējusi viņiem un ka viņi bijuši tās kungi, bet ka vācieši viņiem to atņēmuši, nospieduši viņus kalpībā un atkarībā un ar viņiem apgājušies ļoti nežēlīgi un tamlīdzīgi; tad viņi ar visu cītību tiektos pēc tā, lai sevi atsvabinātu no šādas kalpības un lai nostādītu savu zemi agrākam līdzīgā stāvoklī. Tad viņi, bez šaubām, slepeni sanāktu visā zemē kopā, sarīkotu sacelšanos un iznīcinātu ar briesmīgu slepkavošanu un kaušanu vāciešus, izdzenot tos no zemes». Tā kā šāds viedoklis tolaik dominēja valdošajās aprindās, tad mūsu senčiem izglītība tika liegta vēl vairākus gadsimtus.
P. Einhorns miris pirms 345 gadiem – 1655. gada 25. maijā – sprediķa laikā kancelē Jelgavā.
