Šķiet, ka tas nemaz nebija tik sen, kad «dziesmotās revolūcijas» pilnbriedā toreizējās LPSR Augstākās padomes pārliecinošs deputātu vairākums nobalsoja par Latvijas neatkarību.
Šķiet, ka tas nemaz nebija tik sen, kad «dziesmotās revolūcijas» pilnbriedā toreizējās LPSR Augstākās padomes pārliecinošs deputātu vairākums nobalsoja par Latvijas neatkarību. Lai gan 1990. gada 4. maija deklarācija bija tikai solis neatkarības virzienā (mūsu valsts atguva neatkarību 1991. gada 21. augustā), tomēr šī dokumenta pieņemšana spārnoja brīvās Latvijas piekritējus. Toreiz, pirms desmit gadiem, cilvēki sajuta ilgi gaidītās brīvības tuvošanos un nīstās Padomju Savienības varas iestāžu nespēju saturēt brūkošo impēriju. Pat M. Gorbačova 14. maijā parakstītais dekrēts, kurā mūsu Neatkarības deklarācija tika pasludināta par spēkā neesošu, nespēja apturēt vēstures gaitu.
Toreiz šķita, ka ceļš uz visas tautas labklājību būs vieglāks un daudz īsāks. Vēsturiskā pieredze rādīja, ka pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī desmit gados mūsu valsts guva gandrīz vai neticamus sasniegumus tautsaimniecībā, izglītībā un kultūrā. Un tas viss pēc milzīgiem kara postījumiem! Lai gan pēc neatkarības atjaunošanas mūsu valsts nebija kara izpostīta, tomēr 50 gadu okupācija un komunistiskā ideoloģija ir atstājušas daudz dziļākas un postošākas sekas, nekā mēs to Atmodas laikā apzinājāmies.
Tomēr – ļoti daudz šajos desmit gados ir paveikts. Tagadējai skolu jaunatnei jau šķiet neticami stāsti par padomju laika deficītiem, vienīgo «patiesību», piespiedu brīvprātību un citām tā laika parādībām. Arī ārzemnieki, kuri šeit ir bijuši pirms 10 gadiem un ierodas tagad, saskata daudz vairāk pozitīvu pārmaiņu nekā mēs paši. Dzīve iet uz priekšu. Vēl pēc desmit gadiem mēs varēsim atskatīties uz padarīto jau kā Eiropas Savienības dalībvalsts.
