Tas notika pirms Lieldienām. Agrā rīta stundā iesēdos autobusā Skaistkalne–Rīga, lai brauktu uz galvaspilsētu.
Tas notika pirms Lieldienām. Agrā rīta stundā iesēdos autobusā Skaistkalne–Rīga, lai brauktu uz galvaspilsētu. Tikko biju viegli iesnaudies, kad autobuss piestāja un uzņēma kārtējos braukt gribētājus. Kā gadījās, kā ne, man blakus iekārtojās kāds vīrelis, viņa ārējais veidols bija neparasti līdzīgs «Mērnieku laiku» Ķencim. Abām rokām aptvēris lielu, ar drāniņu apsegtu grozu, kas daļēji bija iespiests klēpī arī man, vīrs sēdēja, stingru skatu raudzīdamies braukšanas virzienā.
Autobuss mirkli paripoja pa puslīdz asfaltētu ceļa gabaliņu, tad sāka lēkāt un lavierēt no vienas ceļa malas uz otru, lai kaut nedaudz izvairītos no pamatīgām bedrēm. Mans blakussēdētājs manāmi sarauca seju, lūpas sāka kustēties klusā lūgšanā. Jo autobuss vairāk grabēja un lēkāja no bedres bedrē, jo murmināšana kļuva arvien skaļāka. Drīz jau varēja atšķirt atsevišķus vārdus: «Ak Dievs! Manas olas… Ļauj tās aizvest veselas un neapskādētas… Gavēņa laikā… Ak, šie briesmu ceļi! Lai Dievs nedod pašiem ministriem pa tādiem braukāt… Tās glaunās mašiņas ar rāvienu būs čupā.»
Mans ceļabiedrs brīdi pieklusa, bet pēc asa sitiena atkal atsāka: «Es tevi lūdzu, Dievs, dod mūsu ceļu lielkungiem saprašanu, lai mūs izpestī no šitām briesmām! Ved pie prāta mūsu valdību, kuras labā roka reizēm samisās ar kreiso, bet kājas uz Eiropu vien, uz Eiropu vien, kā sacīt jāsaka…»
Tieši tobrīd pāri miegainajiem braucējiem ieskanējās rīta radioziņas, kas vēstīja par jaunām premjerministra kandidatūrām. Ķencis, to padzirdējis, balsī ievaimanājās: «Vai manu dieniņ! Jau trešo reizi Šķēle taisās krist no ratiem! Vai tu, Dieviņ, nevari dot gaišāku prātu tiem lielajiem kungiem? Dod viņiem visiem miljonus, kā sacīt jāsaka, lai labs prāts un mīlestība citam pret citu. Ak, par to mīlestību laikam nevar tā sacīt… Kad sāk par daudz mīlēties, tad atkal var iznākt «šmuce».» Tā murmināja mans kaimiņš.
Tuvojās Rīga. Ķencis jau bija izprātuļojies krustu šķērsu, kad, ieraudzījis lepnu automobili, satrūkās: «Vei, kas par vāģi! Vai tad arī es nevarētu ar tādu padižoties? Iešu tūlīt uz banku, teikšu… Ak, šiem vajag ķīlu? Lūdzu, ņemiet ar visu grozu!» iesaucās Ķencis, strauji raujot grozu gaisā. Te pēkšņi autobuss spēji bremzēja. Augšup paceltais grozs rautin izrāva no sēdekļa manu ceļabiedru, kurš smagi piezemējās pasažieru ejā tieši olu grozam virsū.
Autobuss atkal uzņēma gaitu, bet pāri braucēju galvām atskanēja reklāmas teicēja optimistiskā balss: «Tikai mūsu bankā – divi zaķi vienā reizē. Nenokavējiet, Lieldienu depozīts!»
