Kāds sakars baletam ar futbolu? Atklājās – saistība ir.
Kāds sakars baletam ar futbolu?
Atklājās – saistība ir. Šo parasto un, atļaušos apgalvot, daudziem cilvēkiem neinteresanto sporta veidu, kurā nav ne mazākā mākslinieciskuma piesitiena (kur nu vēl no baleta!!), norvēģu horeogrāfs Ju Stromgrens ir atklājis pavisam citā rakursā. Norvēģu modernā baleta trupa viņa vadībā 5. starptautiskajā Baltijas baleta festivālā Jaunajā Rīgas teātrī tikai vienu reizi (diemžēl) izrādīja «Dejas veltījumu futbola mākslai». Kādā radiointervijā primabalerīna un festivāla rīkotāja Lita Beiris atklāja, ka iestudējumu uzvedīšot arī Sidnejas olimpisko spēļu atklāšanā.
Jaunā Rīgas teātra Lielā zāle 29. aprīļa vakarā pārpildīta. Gaisā virmo tāds kā vīraks, tādi kā dūmi, tāds īpatnējs gaiss. Nodziestot gaismai un sākoties izrādei, atskārtu, ka īpatnējā smarža un «dūmi» nav nekas cits kā īpašs fons, lai veidotos perfektākas gaismas spēles. Šķita pat neticami, ka tādu māksliniecisku efektu var sniegt vienkārši prožektori. Un tā nav nejaušība, jo modernajā baletā parasti nav nekādu dekorāciju, arī tērpiem ir tikai sekundāra loma. Idejiskā un mākslinieciskā slodze saistīta vienīgi ar deju un ar cilvēka ķermeni kā smalku instrumentu. Var tikai apbrīnot, cik plastisks var būt cilvēka ķermenis un cik filigrāni var iestudēt pat katra muskuļa (!) kustību.
Emociju gūzma
Izrāde ir filigrāni noslīpēts, reālistiski psiholoģisks un analītisks skatījums uz lielo futbolu. Un varbūt arī uz lielo dzīves futbolu… Visas spēles emocijas – no kolektīvisma līdz subjektīvi individuālām izjūtām – izdejoja četri mākslinieki. Tika tverti visi mirkļi, kas saistīti ar šo sporta veidu. Sākumā pusfināls. Katram sportistam jāizrāda savs nozīmīgums. Pazūd robežas starp «draugs un konkurents». Cīņa par vietu kļūst aizvien dramatiskāka un nežēlīgāka. Grūstīšanās, sitieni, kaušanās, atkal grūstīšanās, speršana ar kājām, tad atkal viss no jauna, līdz lomas mainās. Sists un sperts tiek atkal un atkal, un atkal… To visu pastiprina starmešu spēles – vienu brīdi apžilbinot, citu brīdi uz vairākām sekundēm zāli iegremdējot pilnīgā tumsā un ļaujot darboties asociācijām. Punkts uz «i» – mūzika, kas, pieskaņota katram mirklim, te apdullina ar skaļumu vai aklu klusumu. Dzirdama tikai dejotāju soļu duna. Tad tumsa. Neprātā viens futbolists ir gandrīz nospārdīts…
Apstādina mirkli
Pēc nakts aust sacensību rīts. Nakts ir kā izkristalizētāja. Kā atpestītāja no tām mokām, ko rada cīņa pēc slavas, stāvokļa, vietas, atzīšanas utt. Nakts sašķēlusi paša ego. Tagad katrs ir vienā miegā, vienā kustībā, vienā elpā, uzvilkti uz vienas stīgas – pēc uzvaras.
Acis apžilbina neiedomājami spilgtas gaismas. Futbola arēnas prožektori un līdzjutēju bļāvieni pēkšņi liek atmosties. Visa zāle, atklājas, elpojusi vienādi. Sākas spēle. Emocijas. Kritieni. Vārti. Emocijas. Tad… uzvara.
Šī ir kulminācija. Ekstāzes brīdī tiek apstādināts mirklis. Tālākais šķiet kā sapnis, jo visas emocijas notiek palēlināti. Visi kliedzieni, apkampšanās, sajūsmas mirkļi rit kā lēnajā filmā. Plaiksnī it kā fotoaparāta zibšņi, kas fiksē katru kustību ik pēc sekundes. Neatkārtojami. Acīm neticami. Gluži vienkārši perfekta horeogrāfija un sirreāla, pārdabiska aina.
Finālā vienā mirklī skatuve pārvēršas par lielu dušas telpu. Ūdens no kailajiem noskalo visu – sajūsmu, gandarījumu, atzīšanas alkas, atziņu «viens par visiem – visi par vienu». Citam varbūt tā ir vienkārša higiēnas procedūra, citam – pamošanās no miega. Futbola laukumā un pasaulē viss nebūt nav relatīvs. Viens futbolists, piemēram, izrādās sieviete…
Patiesībā taču visa dzīve ir viens liels futbola mačs. Tajā ir uzvarētāji, zaudētāji, ir skrējēji, kam rūp tikai bumbas iesišana vārtos, lai saņemtu atzinību un kāptu augstāk un augstāk. Diemžēl citi tā arī visu mūžu sit un sit, bet trāpa tikai vienos vārtos…
