Šodien nozīmīga diena Bauskas Domes priekšsēdētāja vietniecei Intai Baltgalvei. Viņas izjūtas, atceroties un uz nākotni raugoties, – šīs sarunas pamattēma.
Šodien nozīmīga diena Bauskas Domes priekšsēdētāja vietniecei Intai Baltgalvei.
Viņas izjūtas, atceroties un uz nākotni raugoties, – šīs sarunas pamattēma.
Intu Baltgalvi daudzi pazīst un atceras galvenokārt kā latviešu valodas un literatūras skolotāju. Vēlētā amatā pilsētas Domē viņai pagājuši seši gadi, četrus gadus bijusi rajona Padomes deputāte. Intas un Arņa Baltgalvju ģimenē izaudzināti četri bērni, viņiem ir trīs mazbērni.
Kas tev līdz šim sagādājis vislielāko prieku?
– Pirmajā vietā man vienmēr ir bijuši bērni. Cenšos būt iecietīga. Cienu arī savu pieaugušo bērnu domas un vēlmes. Ar īpašu sievietes mātes talantu bija apveltīta mana vecmāmiņa. No viņas daudz ko esmu mācījusies. Vecāmāte vāca visu radībiņu, kam kliba kāja vai aizlauzts spārns. Arī mani bērni uz vannas malas ir žāvējuši samirkušu zirnekli… Viņi, tāpat kā es, izjūt dziļu kopību ar dabu, visu dzīvo.
Kā tu sevi raksturotu?
– Esmu tipisks pēckara «produkts», padomju skolas audzēkne, kurai absolūti nebija nekādas saistības ar Dievu. To, ka visi esam Dieva bērni, sapratu tikai tad, kad piedzima ceturtais mazulis. Un tā ir vērtība. Es negribu neko izkaulēt no Dieva kā Ķencis, bet esmu pieņēmusi «Tavs prāts lai notiek» un pakļaujos augstākajai varai, jo arī man ir sava nozīme Dieva plānā. Tā nav padošanās, bet sapratne.
Tu esi vairākkārt apgalvojusi, ka nav nekā labāka kā būt skolotājai. Bet politiskā karjera, sākot no Atmodas gadiem?
– Tas nav bijis pašmērķis. Ir bijusi izvēles iespēja, un es to izmantoju, ticot, ka tas nāks par labu visiem, kuri man uzticas. Esmu izjutusi pilsētnieku cieņu un sirsnību, paldies par to. Pār mani neklājas priekšnieka tēls – jebkurā brīdī esmu pieejama. Tā ir Dieva dāvana – spēja palīdzēt.
Ko tas nozīmē – palīdzēt?
– Cilvēki ir ļoti nezinoši – kā var izmantot labdarības iestāžu vai pašvaldības palīdzību. Protams, problēmas nevar atrisināt ar 15 latiem gada garumā. Bet ne jau vienmēr apmeklētājiem vajadzīga tikai nauda. Ja cilvēki nāk un uzticas, es klausos, mani interesē, kas viņiem rūp. Taču esmu jutusies arī nogurusi, kad man trūkst padoma.
Pavisam drīz būs jādomā, ko darīt turpmāk.
– Kandidēšu uz pašvaldības vēlēšanām. Esmu iestājusies «TB»/LNNK, jo šī apvienība man ir vistuvākā. Tā, manuprāt, nes Latvijas, nevis firmu karogu. Ar cieņu skatos uz tiem, kuri daudzus gadus ir šajā partijā, un līdz ar to apvienība ir saglabājusi stabilu vietu arī Bauskas pilsētas politiskajā spektrā.
Kādu tu redzi sevi «firmu karogu» nesēju vidū?
– Pašreizējo pašvaldību vadītāji kultivē mītus par sevi. Tuvojoties situācijas sabiezējumam, šie mīti kļūst redzamāki. Pirmais mīts – par alternatīvas trūkumu visu veidu pašvaldību vadībā. Jālaiž pie teikšanas paaudze, kura «taisnvirziena» vai «savas kabatas» domāšanu nomainīs ar domāšanu, kas aptver lietas kopsakarībās un attīstībā. Otrais mīts – par feodālā vadības stila visvarenību, kad informācija domāta tikai šauram lokam. Trešais mīts – par falla priekšrocībām, respektīvi – tikai vīrietis var būt pirmā persona «miestā». Tas, manuprāt, izpaudās bailēs no Aijas Počas kā premjeres. Varbūt mēs, sievietes, pašas esam vainīgas, atdodot lauru vainagu stiprajam dzimumam, kad darbs padarīts?
Apaļajā gadskārtā laimes vēlot,
