Grūti izteikt vārdos, ko cilvēks izjūt brīdī, kad ārsts atzīst operācijas nepieciešamību. Šķiet, ka saulainā diena kļūst pelēka.
Grūti izteikt vārdos, ko cilvēks izjūt brīdī, kad ārsts atzīst operācijas nepieciešamību. Šķiet, ka saulainā diena kļūst pelēka. Nekritu panikā, neraudāju, mani neapņēma baiļu izjūta, jo ar mani sarunājās Bauskas slimnīcas dakteris Aivars Butulis.
Mana ticība šim cilvēkam, ķirurgam, ārstam, ir neizmērojama. Mēs neesam ne radi, ne draugi, bet es izprotu smago ārsta darbu. Tā ir atbildība pret slimnieku, viņa tuviniekiem un nodaļas personālu.
Slimnīcas ķirurģijas nodaļā esmu operēta četras reizes, divas operācijas bijušas smagas un sarežģītas. Šajā laikā jutu pretimnākošu attieksmi un saņēmu kvalitatīvu aprūpi. Nākamās operācijas tika veiktas Rīgā, Latvijas Onkoloģijas centrā, bet pēc ārstēšanās vienmēr esmu tikusies ar dakteri Aivaru Butuli un ķirurģijas nodaļas patīkamo kolektīvu. Man šīs sarunas devušas enerģiju, ticību dzīvei.
Bauskas slimnīca un tās mediķi kļuvuši par manas dzīves sastāvdaļu, tāpēc es nepiekrītu J. Eglītim, kura vēstule tika publicēta laikraksta «Bauskas Dzīve» 24. maija numurā (2. lappuse, publikācija «Dakteris tikai saka: «Tur nekā nav!» Bet pirksti vairs nekustas») un kritizēja Aivara Butuļa ārsta darbu.
I. KOĻENKO Bauskā
