Iepriekšējos gadsimtos vienas no izplatītākām sabiedriskām ēkām bija krogi. 19. gadsimta beigās Bauskas apriņķī šādu ēku bija ap simtu.
Iepriekšējos gadsimtos vienas no izplatītākām sabiedriskām ēkām bija krogi. 19. gadsimta beigās Bauskas apriņķī šādu ēku bija ap simtu.
Senākos laikos krogs nebija tikai dzertuve. Tajā varēja pārnakšņot un atpūtināt zirgus ceļotāji, bija iespēja paēst un iegādāties nepieciešamās preces. Vietējie iedzīvotāji krogā uzzināja arī svarīgākos notikumus pašu novadā un tālākās zemēs.
Celtne atrodas Brīvdabas muzejā
Bauskas rajons un jo īpaši Vecumnieku pagasts var lepoties ar vienu no lielākajām ēkām Brīvdabas muzejā – Priedes krogu. Šai guļbaļķu konstrukcijas pamatīgajai būvei ir krietns mūžs. Priedes krogu 18. gadsimta nogalē uzcēluši Vecumnieku pagasta Šarlotes pusmuižas īpašnieki, un tas atradies Skaistkalnes–Rīgas lielceļa malā aptuveni astoņus kilometrus no Vecumniekiem Rīgas virzienā. 1839. gadā krogs nodedzis, bet nākamajā gadā ticis atjaunots iepriekšējā izskatā. No tā laika ēkas veidols vairs nav mainījies, bet 1938. gadā šī celtne tika pārvietota uz Brīvdabas muzeju.
Ēkas garums ir 66 metri, tās centrā atrodas liels manteļskurstenis, kuram piekļaujas krodzinieka istabas, kā arī vācu un zemnieku kambari. Ēkas abos galos atrodas stadulas vācu un zemnieku zirgiem. Saprotams, ka iepriekšējos gadsimtos vienā istabā nevarētu sadzīvot vācu kungi un latviešu zemnieki, bet, ka arī zirgi tikuši dalīti pēc īpašnieku tautības, tas gan mūsdienu cilvēkam šķiet nedaudz savādi.
20. gadsimta 30. gadu nogalē pierakstīts 80 gadu vecās Lības Zantes stāstījums. Viņa Priedes krogā jaunībā ilgus gadus dzīvojusi.
Uzbrūk lielceļu laupītāji
Priedes krogs atradies ļoti dzīvas satiksmes ceļa malā. Dienām un naktīm plūdušas vezumu rindas no Skaistkalnes un Lietuvas uz Rīgu, vedot labību, linus un citas preces. Priedes krogs bijis pieturas punkts, kur zirgus atpūtināt, kur ceļavīriem pārnakšņot. Vakaros leišu ceļavīri, garos, gaišos, nātnos, pašaustos mēteļos tērpušies, ar baltiem autiem un vīzēm kājās, labprāt sēdējuši uz siltā mūrīša un lielās, zemās krāsns, kājas pār tās malu pārlaiduši, un dziedājuši sērīgas dziesmas. Bet ne tikai leišu ceļavīri, arī latvieši bieži vien šeit piestājuši un ēdinājuši zirgus, Rīgas ceļā braukdami. Vecumnieku–Baldones apvidus, samērā smagais, nekoptais lielceļš un neapdzīvotā vieta bijusi kā radīta lielceļa laupītāju bandām. Nereti Baldones un Zvirgzdes silos, netālu no Priedes kroga, braucēji apturēti un aplaupīti, par mazāko pretošanos smagi piekauti, dažreiz pat nonāvēti.
Kad ceļavīri vakaros sabraukuši stadulās un tur apmetušies, krodzinieks lielos vārtus noslēdzis līdz rītam. No kroga lielās istabas, kurā ceļavīri gulējuši, bijis iespējams nokļūt stadulā, tā kā brīvi katrs varējis iet zirgus pabarot. Tikai rīta gaismai austot, krodzinieks vārtus atkal atvēris, un nu varējuši doties ceļā. Tas darīts, lai zagļi nevarētu naktī aizvest guļošo ceļavīru pajūgus un zirgus. Par naktsmājām Priedes krogā nauda netika iekasēta.
Slēdz derības un līgumus
No Ziemassvētkiem līdz Sveču dienai katru nedēļu ceturtdienās un sestdienas vakaros krogā notikušas deramdienas. Atkal no tuvākas un tālākas apkārtnes sanākuši saimnieki, saimnieces un kalpi. Slēdzot derības un līgumus – norunas, notikusi līkopu dzeršana. Krodzinieka bufetē vienmēr varējuši dabūt arī ēdienus – uzkožamos: bairīšdesas, ķiplokdesas, kliņģerus, bulkas, nēģus, butes. Krodziniece cepusi arī «pēperkoku» sirdis un cukura riekstus. Priedes krogā nekad netrūcis dažādu konfekšu, papirosu, cigāru. Alus vests mucās no Rīgas un Bauskas, arī degvīns saņemts mucās. Kroga puisis un meita diendienā pildījuši alu pudelēs, bet degvīns pārdots vara mēriņos, kas bijuši zīmogoti Bauskā. Mēriņiem bijusi cinkota iekšpuse un tie iedalījušies pēc lieluma: par 5 kapeikām, par 10 kapeikām un lielie – par 15 kapeikām. Stops (~ 1,23 litri) tumšā alus 19. gadsimta otrajā pusē Priedes krogā maksājis 14 kapeiku.
Rīko deju vakarus
Balles vakaros puiši sēdējuši vienā kroga sienmalē, meitas – otrā. Bieži sanācis tik daudz ļaužu, ka tie aizpildījuši pilnīgi visu telpu. Lai nu varētu sākt dejot, parasti divi vai trīs spēcīgi jauni puiši saķērušies rokās un, pa ļaužu drūzmu griezdamies, «iztīrījuši» vietu, kur tad arī pāri, mūzikai atskanot, nekavējoties sākuši griezties dejā. Puiši pirkuši no krodzinieka saldumus un cienājuši meitas, saimnieki labprāt izmaksāju- ši alu vai degvīnu krietnajiem kalpiem, pat mazais ganiņš dabūjis «pēperkoku» vai kliņģeri.
Priedes kroga lielajā istabā rādīti arī teātra iestudējumi. Sanācis daudz publikas, aktieriem rīkotas skaļas ovācijas. Tikai vēlāk muiža krodziniekam pārmetusi par neatļautu teātra spēlēšanu, stingri noliedzot arī turpmāk to darīt, nepaklausības gadījumā piedraudot pat ar kontrakta uzteikšanu.
Priedes krogs senatnē ir bijis daudznozaru universāla sabiedriska vieta. Lai tam ilgs mūžs arī nākotnē!
