Marija Deja Mežotnē ieradās no Rīgas pirms desmit gadiem. Jau pirmajā dienā viņai te ļoti patika.
Marija Deja Mežotnē ieradās no Rīgas pirms desmit gadiem. Jau pirmajā dienā viņai te ļoti patika. No dzīvokļa trešā stāva loga pavērās lieliska ainava ar pilskalnu, parku un pili. Desmit darba gados iepazīti vai visi pagasta iedzīvotāji, jo viņa bijusi gan valsts dienesta inspektore, veidojusi iedzīvotāju reģistru, kārtojusi dokumentus sertifikātu saņemšanai. Marija uzskata, ka liktenis esot vēlējis palīdzēt citiem. Tāpēc arī ar degsmi un lielu atbildības izjūtu viņa pašlaik veic Mežotnes pagasta sociālās aprūpes dienesta vadītājas pienākumus.
Marija ģimenē bijusi piektā, pati jaunākā, viņas bērnība pagājusi pēckara gados Latgalē. Tā laika trūkumu un grūtības izbaudījusi pilnībā, par to gan viņa nemēdz sūdzēties. «Toreiz ļaudīm pat neienāca prātā iet un meklēt vainīgos, kāpēc viņiem jādzīvo trūkumā. Iztika bez pensijām, bērnu un apgādnieku pabalstiem. Mūsu valsts pirms vairākiem gadiem pieļāva vienu ļoti būtisku kļūdu, pieradināja ļaudis pie dažādiem pabalstiem. Cilvēkiem, pirms sūdzēties un gausties, vajadzētu vairāk padomāt, ko pats var izdarīt, mēģināt tikt galā ar savām likstām,» stāstījumā par šodienas dzīvi ieskanas Marijas Dejas atziņas.
Jubilāre uzskata, ka viņai tagad sācies skaistākais laiks. Salīdzinājumā ar jaunības gadiem esot kļuvusi krietni gudrāka, uz lietām un vērtībām tagad ir pavisam cits skatījums. Dzīve patiesi esot ļoti skaista – viens vienīgs notikumu un pārmaiņu process. Nesen ievākušies jaunā dzīvoklī, tas nu jāapgūst, jāpieradina.
Interesantais uzvārds «mantots» no pirmā vīra. Tas esot poliskas izcelmes, taču laika gaitā latviskojies. Nu arī Marijas meita, pie vīra ejot, to paturējusi.
Marijas Dejas vīrs Jānis Krastiņš gatavo brīnumgardus mājas vīnus. Bet rīt svētku galdā Mežotnē tie gan nebūs nobaudāmi. Pie Marijas atbrauks krustmeita, kura tikko bijusi ceļojumā uz Parīzi. Tad visi dosies uz Varakļāniem pie Marijas māsas dēla. Dzimšanas dienas mielastu Marija Deja baudīs dzimtajā pusē.
