Augstas starptautiskas klases bērnu deju ansambļi no lielpilsētām nedēļu dzīvoja mūsu mazajā provinces pilsētiņā.
Augstas starptautiskas klases bērnu deju ansambļi no lielpilsētām nedēļu dzīvoja mūsu mazajā provinces pilsētiņā. Viņus jau vajadzēja Rīgai rādīt – tā daudzi izteicās. Jā, Rīgai arī, bet mums tieši tas jānovērtē, ka ir Bauskā šī iniciatīva un spēja piesaistīt šāda ranga māksliniekus. Baidos, ka Senās mūzikas festivālu vairs nespēsim pie sevis «noturēt», vēl atliek Kantrimūzikas festivāls… un tas arī viss tūrismam un festivāliem kā radītajā Bauskā. Dzintaram Zeibotam par viņa uzdrīkstēšanos un pilsētas 1. vidusskolai par milzīgo darbu daudzi baušķenieki ir simtkārtīgu pateicību parādā. Man gan ir vairākas piezīmes, ieteikumi un piedāvājumi festivāla labākai organizācijai, bet par tiem šoreiz ne. Šīs būs cita veida pārdomas.
Veikalu īpašnieki, paskatieties, kā jūsu uzņēmumu apgrozījums audzis deju festivāla nedēļā! Pastiprināti tika pirkta pārtika, suvenīri un dāvaniņas. Bauzes tirgū ātri vien izzuda visas dzintarā veidotās glezniņas, kurās bija redzams Bauskas skats. Mēs paši šos suvenīrus tāpat vien nepirktu, arī šī tirgošanās ir jāorganizē – jo vairāk ļaužu no citurienes šurp sauksim, jo lielākas izredzes arī ekonomiskai attīstībai. Protams, daudziem mūsu pašu vecākiem maciņi krietni tika patukšoti, tomēr… ja jau to galīgi nebūtu varējuši atļauties, nebūtu arī apņēmušies.
Un tagad, godātie uzņēmēji, pajautājiet sev, ko katrs no jums darījis šī festivāla labā?… Nu nebūs te rosības, ja paši to neradīsim un ikviens neiekļausimies savas pilsētas «atdzīvināšanā».
Citzemju dejotāju uzņemšana baušķenieku ģimenēs nāk par labu arī mums pašiem un mūsu bērniem. Tas daudz dod emocionāli, tas ir izglītojoši, galu galā – audzinoši. Mūsējie varēja paskatīties, cik disciplinēti un patstāvīgi ir, piemēram, baltkrievu bērni, kuri nav raduši pie tik demokrātiskām audzināšanas metodēm. Pašmāju bērniem nedēļu bija ar ko nodarboties un par ko rūpēties.
Baušķenieki varēja uzzināt, ka «jūs, latvieši, esat laimīgi, jo jums ir nākotne. Jūs esat daudz ko pārmainījuši un sasnieguši, kopš nodalījāties no Padomju Savienības. Baltkrievijā nākotnes nav, tā ir boļševiku citadele, no kuras visi daudzmaz gudri cilvēki bēg. Arī visa jūsu komunistiskā «špana» atbraukusi uz Baltkrieviju, tādi vien tur salasās. Baltkrievu valodu savā zemē neviens nerunā, kaunas no tās. Nevar būt nākotne tautai, kura neciena savu valodu.» To sacīja baltkrievu deju ansambļa vadītājs. Vai nebija svētīgi šos vārdus dzirdēt mūsu bērniem?
Bija svētīgi. To apjautu arī, skatoties, cik emocionāli baltkrievu un Krimas bērni atvadījās no latviešu māmiņām. Raudāja mātes, raudāja meitenes. Bet kolēģis, visus šos festivāla stāstiņus saklausījies, teica – es nākamgad arī gribu savās mājās uzņemt kādus bērnus dejotājus. Varbūt arī jūs, lasītāji, varēsit kaut ko piedāvāt nākamajam festivālam?
