Šonedēļ vairāk nekā citkārt mēs pieminam Latvijas vārdu. Tā skanējums nereti ir skumjā noskaņā un sēru lentēm apvīts.
Šonedēļ vairāk nekā citkārt mēs pieminam Latvijas vārdu. Tā skanējums nereti ir skumjā noskaņā un sēru lentēm apvīts. Politiķi izlēmuši, ka 14. un 17. jūnijs mums jāpavada, drūmu atmiņu pārņemtiem. Vieni joprojām runā par mūsu zemes okupāciju, bet citi sevi neparko neatzīst par okupantiem. Dienā kaimiņu dārziņos tantes ravē burkānus un kopējā balsī gaužas par sausuma neprātu, bet vakarā katra skatās savu televīzijas programmu un rod šīm dienām citādu skaidrojumu. Vai mums vajag, vai ir par ko sērot vai priecāties šajās dienās? Vai gadatirgus, izlaiduma nakts izklaide nezaimos citu izciesto? Atbildi centos rast kāda divpadsmitās klases skolēna domrakstā.
Puisis vēsta: «Ejot pa savas dzimtas vēstures ceļiem, pārsteidzoši bieži man nākas lasīt vārdu «Sibīrija». Sākoties Pirmajam pasaules karam, vecvecvectēvs aizdevās bēgļu gaitās uz Krieviju un aizdauzījās aiz Urāliem. Uzskatiem un ceļiem sagriežoties, mājās viņš pārnāca strēlnieku rindās. Pateicībā Latvijas valsts piešķīra zemi, viņš sāka būvēt māju un iekopt savu saimniecību. Iesāktos darbus turpināja dēla ģimene. Tad kādā rudenī viņiem visu atņēma, bet mans vectēvs uz ierasto skolu devās mulsuma un neziņas pārņemts. Klasē no portreta raudzījās ūsains onkulis, un skolotāja bargi teica, ka nepaklausīgiem bērniem būšot jābrauc uz Sibīriju. Viņš centās būt ļoti kārtīgs, uzmanīgs, palīdzēja mammai un māsiņai, bet kādā marta rītā ceļš uz tālo un baismo zemes malu tomēr sākās. Bads, aukstums un sāpes par tuvinieku nāves mokām tālajā Irtišas upes krastā pārauga jaunības neprātā un mīlestībā. 1958. gadā vectēvs pārbrauca mājās kopā ar Mariju un manu tēti. Kad man bija piecpadsmit gadu, es atkal nokļuvu Sibīrijā. Vecāmāte vēlējās vēlreiz būt savā jaunības zemē, bet vectēvs baidījās atkal visas šausmas izsāpēt. Tā nu viņai līdzi aizbraucu es. Vareni īpatna zeme, skaista daba un labsirdīgi, ikdienas rūpju pārņemti cilvēki. Tāda ir mana Sibīrija, vieta, kurā aizritējuši gadi, izpriecāti sapņi un arī salūzuši manu radinieku likteņi.»
Līdzīgi atmiņu stāsti uzklausāmi daudzu latviešu ģimenēs. Svešas varas mūsu dzimtas pluinījušas, viņu likteņus pēc savas piegrieztnes veidojušas. Kā to šodien vērtēt? Pieminēt, sērot vai vienaldzīgi ļauties laika tecējumam? Jaunieša domraksts ir labākais liecinājums, ka laiks dziedē visas rētas. Bet vai tas mūs arī neiemidzina?
