Latviešu tautas atskārstas, gadu tūkstošus veidotas un saglabātas dzīvesziņas turpinājums un laikmetīgs atjaunojums, latvisks dzīves un pasaules paudums – tā ir latviskā reliģija, ko sauc par dievturību.
Latviešu tautas atskārstas, gadu tūkstošus veidotas un saglabātas dzīvesziņas turpinājums un laikmetīgs atjaunojums, latvisks dzīves un pasaules paudums – tā ir latviskā reliģija, ko sauc par dievturību.
Ar vārdu «dievturis» saprot cilvēku, kas turas pie latviskās dievestības un dzīvesziņas – savrup vai arī draudzēs. Savukārt vārds «dievturība» ir atvasināts no senseniem vārdiem «Dievs» un «turēt», līdzīgi kā «godu turēt», «labu prātu turēt» u. tml.
Dievturība nav viena cilvēka vai pravieša radīta dievestība, bet lēnām izveidojusies no tautas zinību pūrā krātām atziņām, pārliecībām un pārdzīvojumiem. Dievturības mācība nenoliedz citas dievestības, bet izceļ Dieva un latviskās dzīvesziņas jēdzienus tā, kā tie laika tecējumā izveidojušies latviešu tautā, vidē un klimatiskajos apstākļos. Dievturība ieteic katram cilvēkam meklēt ceļu pie Dieva pēc savas labākās pārliecības. Dievturības pamatprincipi vēsta, ka visas dievestības ir pareizas, tikai katra vairāk piemērota atsevišķai tautai, tautas grupai vai savrupim.
Dievturība atšķiras no pārējām dievestībām ar to, ka tā sakņojas latviešu valodā, paražās un dzīvesziņā. Dievturība ir tautiska – nacionāla un izteikti lietišķa reliģija. Tā pieļauj cilvēkam būt dziļi latviskam un reizē arī pielāgoties šo dienu strauji mainīgiem atklājumiem un sadzīves noteikumiem, pastāvīgi bagātinot latvisko dievestību. Tādēļ dievturi par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem uzskata rūpes par to, lai garīgās vērtības, kas apvienotas dievturībā, augtu un vairotos tautā un tiktu nodotas tālāk nākamām paaudzēm.
Dievturības paudumos ir ietvertas vadlīnijas latviskai dzīvošanai. Tās māca mīlēt tēvu zemi un tautu, cīnīties par latviskas kultūras patstāvību un pastāvēšanu, dzīvot tikumisku dzīvi un attīstīt dvēseles pilnestību. Galvenie dievturības gudrības un padomu pūri ir latviešu tautas dainas, teikas un pasakas, paražas, parunas un sakāmvārdi – pašas latviešu tautas radīti, dzīves gājumā atzīti par visderīgākiem un mutvārdos nodoti no paaudzes paaudzei.
Nojaustās visuma izpausmes dievturi ir ietērpuši gleznainos dievestību tēlos: Dievs – doma, visums, pirmenerģija; Māra – viela, pasaule, dabas izpausmes; Laime (Laima) – laiduma un visuma likumību norises. Dievturi uzskata, ka cilvēks var izpausties trejādībā – pastāv augums, velis un dvēsele. Dvēsele kā mūžīgais cilvēka pašapziņas kodols nāk no Dieva un pie viņa arī atgriežas, starplaikā izpaužoties augumā. Pēc nāves dvēsele savienojas ar visuma kopenerģiju – Dievu, bet augums atgriežas kopvielas – Māras klēpī. Velis ir dvēseles un auguma starpnieks.
Dievturu pārliecība – reliģiozitāti nenosaka akla ticība un padevība nelokāmai dogmai, bet gan cilvēka labie darbi, tikumi un rīcība. Katrs var ticēt Dievam vai arī neticēt nevienai dievīgai būtnei un reizē būt tikpat labs cilvēks un sabiedrības loceklis kā citi. Šo pārliecību ilustrē, piemēram, šāda tautasdziesma:
Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu.
Tad ij Dievs palīdzēs
Taisnu ceļu nostaigāt.
Pēc dievtura Brūmeļu Andreja apkopotiem materiāliem sagatavojis
