Mežotniece Ināra Druva, atceroties 17. jūniju, Latvijas okupācijas dienu, atsūtījusi savas pārdomas.
Mežotniece Ināra Druva, atceroties 17. jūniju, Latvijas okupācijas dienu, atsūtījusi savas pārdomas.
Domas uzsēdās
senajam laikam kā sēklim
un netiek vairs nost.
Viss, ko atceros, –
posts.
Ak, ja nebūtu bijis
ne Hitlera Vācijas,
ne krievu okupācijas,
nebūtu auguši
brālēni mani
bez tēviem un
basām kājām,
nebūtu vecāki mani
aizbēguļojuši paši
no savām mājām,
nebūtu pāragri mirusi
vecāmāte no bēdām,
nebūtu Sibīrijā
radi pazuduši
bez pēdām.
Nebūtu bijusi
okupācija,
gluži citādāk
dzīvotu arī tagad
mūsu nācija.
Es atpakaļ gribu –
pirms okupācijas,
kad citāda bija
mūsu nācija,
kad katram dārgākais –
paša gods,
ne monētām piepildīts
naudas pods,
kad grābt cita mantu –
lielākais kauns,
vai pagrūst vārgu,
ja pats esi sprauns.
Es atpakaļ gribu
vai nākotnē – tur,
kur citādā Latvijā
citādi latvieši
dzīvību kur.
